64% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju jūtas jaunāki, nekā norāda gadu skaits pasē, bet 10% kaunas no sava vecuma, uzsākot darīt jaunas lietas – liecina Tele2 un pētījumu kompānijas Norstat veiktā aptauja. Kāpēc gan būtu jākaunas no sava vecuma – vieni brīnās, savukārt Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene teic – tas ir loģiski, jo patlaban dzīvojam sabiedrībā, kur būt vecam ir nepieklājīgi.

Vēlme atbilst pieprasījumam
Mūsdienu sabiedrībā tās indivīdi iegulda miljardus, lai justos jaunāki. “Ja analizējam publisko telpu, tad cilvēks pēc 35 gadu vecuma sasniegšanas sāk censties darīt visu, lai izskatītos pēc iespējas jaunāks. Ir virkne profesiju noteiktos segmentos, kur tiek uzskatīts, ka vecumā pēc 40 vairs īsti nav atbilstoši strādāt. Piemēram, stjuarti, TV diktori u.c.. Kaunēšanās no sava vecuma būtībā ir vēlme atbilst sabiedrības pieprasījumam,” skaidro Zanda Rubene. Par sievietēm šai kontekstā ir dubultstāsts: “Sievietes vērtība sabiedrības priekšstatos ir ekvivalenta viņas reprodukcijas spējai. Sievietes jaunība un nevainība Rietumu kultūrā vienmēr ir bijusi augstākā vērtība un sabiedrībai raksturīgais eidžisms jeb vecuma diskriminācija, es pat teiktu – arī seksisms jeb dzimuma diskriminācija saistās ar to, ka būt par vecāku sievieti ir “sliktāk”, nekā būt par vecāku vīrieti. Jo sievietes vērtība slēpjas interesē par viņu kā par potenciālu “preci”, viņai jābūt jaunai un reproduktīvai. Piemērs tam ir populārā seriāla Sekss un lielpilsēta jaunā sezona Un tā tas laiks paiet, kur dāmas apspriež menopauzi – skatītājiem teju neērti, jo par tādiem tematiem mēs taču nerunājam! Patlaban valda jaunības kults.”
Plastiskās ķirurģijas iespējas palīdz “noturēt” jaunību, tas viens. Otrs - dzīvojot tehnoloģiju pasaules digitālajā kultūrā, jaunāks ir vērtīgāks, nekā vecāks. Z. Rubene: “Jauniešu domas ir nākotnes progresā vērstas, viņi nespēj novērtēt to, kas ir vecs un varbūt pat antīks. Tā ir kultūras īpatnība, ka orientējamies uz zinātnes progresu, uz nākotni. Tam ir vairākas šķautnes. Vīriešiem mazāk izteikta, sievietēm vairāk – kautrēšanās no vecuma un tā, kāds ir ķermeņa svars. Slēpju nomā kalnos, kur meitenēm jāinformē darbinieki, cik viņas sver, lai zinātu, kādi stiprinājumi vajadzīgi - viņas nespēj to atklāt. Tas ir tas sabiedrības stereotipu rezultāts. Var augstu pacelt galvu un paziņot, ka sabiedrības stereotipi mani neiespaido, un skaļi publiski paziņot, ka man ir 50 gadu, bet vienalga, to grūti ir izdarīt.”
Vai atradīsies tāds cilvēks, kurš, liekot roku uz sirds, teiks, ka nekad, nekad mūžā nav slēpis vecumu – retoriski vaicā profesore. Droši vien retais. Kāds varbūt atzīsies, ka sava vecuma atklāšana ir bijusi gluži kā izaicinājums sabiedrībai, tā teikt, par spīti! “Lūk, par spīti sabiedrībai – līdz ar to atzīstot, ka spiediens no sabiedrības ir, tāpēc kaut kādās noteiktās situācijās cilvēki savu vecumu slēpj,” norāda profesore.

Jaunais normālais
Katrs trešais Latvijas iedzīvotājs ir atteicies no kaut kā sava vecuma dēļ, visizteiktāk – vecumā no 50 līdz 74 gadiem, liecina aptaujas dati. “Visbiežāk atsakās no izklaidēm, jo - “ko par mani padomās?” Dažbrīd cilvēkam šķiet, ka viņš ir par jaunu, lai iesaistītos kādā noteiktā nodarbē, bet visbiežāk gan jūtas par vecu. Mēs joprojām raugāmies uz dzīvi, it kā cilvēks dzīvotu tikai 60 vai 70 gadus. Mūsdienās dzīvo daudz ilgāk un mēs taču nevaram cilvēku 40 gadu garumā uzskatīt par vecu! Respektīvi, līdz 40 gadiem indivīds ir jaunietis, pēc tam viņš ir vecs. Tā nevar būt! Vajag mainīt attieksmi un pagarināt konkurētspējīgo vecumu, saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas noteiktajiem 65 gadiem, kad dodamies pensijā. Mana pieredze liecina, ka realitātē cilvēki pensijā gatavi doties ap 70 gadiem, vairāk gan tie, kam ir augstākā izglītība. Tas atkarīgs no jomas, kur strādā,” stāsta Z. Rubene.
Studentiem Latvijas Universitātē profesore reiz vaicājusi: kurš no jums grib būt vecs? “Neviens negrib. Tad prasīju: vai jūs visi mirsiet jauni? Nē. Bet tad ir jātiek skaidrībā – mirt jauniem vai būt veciem. Un jauniešiem atklājas paniskas bailes būt veciem. Nesen diskutēju ar jaunām sievietēm vecumā 30+ par sabiedrībā izplatījušos baumu tēzi, ka Covid-19 vakcīna rada rezistenci pret botoksu. Un trīsdesmitgadīgas sievietes spriež: vakcīna vai botokss, botokss vai vakcīna? Ko tad, ja botokss pēc tam vairs neiedarbosies?! Tad nē vakcīnai, jo meitenes skaidri zina, ka bez botoksa viņas dzīvot nevar un nevēlas, tas ir vitāli svarīgi. Protams, tas neattiecas uz visu sabiedrību, tikai uz noteiktu sabiedrības segmentu un mēs nevaram teikt, ka tas ir tikai bagāto vai noteiktu izglītību ieguvušo (vai neieguvušo) cilvēku aktuālais jautājums. Tas ir tas jaunais normālais – ja tu vari, tad tu to dari,” stāsta Z. Rubene.

Nav izdevīgi turēt par veciem
Modernā medicīna ir “piemānījusi” cilvēka bioloģisko dabu - ir pazudusi dabiskā izlase, dzīvojam ilgāk. “Līdz XVIII gs. sākumam cilvēka vidējā dzīvildze bija ap 35 gadiem – mira karos, no epidēmijām. Nelaimes gadījumu bija daudz mazāk, jo mazāk bija tehnikas. Sievietes izteikti mira dzemdībās, tāpēc bija normāli, ka vīrietim ir daudz jaunāka sieva, jo – vienai aizejot, varēja apņemt nākamās. Dabiski mums būtu jādzīvo aptuveni 40 gadus un mūsdienās varam novērot, ka šajā vecumā arī parādās pirmās hroniskās kaites. Sākam regulāri dzert zāles. Vēlamies piemānīt dabu. Saliekam zobu implantus, ar operāciju palīdzību koriģējam redzi, mediķi mums var aizvietot vecās gūžu locītavas ar jaunām utt.. Pirms dažām paaudzēm piecdesmitgadnieks izskatījās citādi, vēl pagājušā gadsimta 80. gados piecdesmitgadneks skaitījās vecs. Tagad šai vecumā dzīvi mēdz sākt no jauna. Viens sāk studēt, izglītoties, cits apprecas. Es mēdzu teikt – vienai mīlestībai dzīve ir par garu, bet tikpat labi arī vienai profesijai dzīve ir par garu un tas kļūst aizvien aktuālāk,” norāda Z. Rubene, viņa piebilst: “Mūsdienās nav izveidoti sociālās uzvedības paraugi piecdesmitgadniekiem, kuriem vēl 40 gadus ir jādzīvo uz priekšu – nevar taču šo laiku pavadīt, sēžot pie loga un gaidot nāvi. Turklāt tas ir sociāli nepieņemami un ekonomiski neizdevīgi, piecdesmitgadniekus turēt par veciem. Tad viņi būs veci aptuveni tik ilgi, cik iepriekš būs nodzīvojuši.”
Jaunības izjūtu mūsdienās ietekmē divas jomas – modernā medicīna un tehnoloģijas. Ir skaidrs, ka piekļuve internetam un tehnoloģiju izmantošana ir ļoti būtisks sociālās rīcībspējas rādītājs. “Patiesībā ir jānošķir bioloģiskais vecums no vecuma kā sociālas konstrukcijas. Jo kas tad ir bērns – XVII gs. bērns skaitījās līdz septiņu gadu vecumam, XXI gs. – bērns ir līdz 25 gadiem. Mūsdienās no sociālās konstrukcijas viedokļa bērnību esam izstiepuši; veikalā liekam uzrādīt personu apliecinošu dokumentu, ja 25-gadīgais bērns vēlas nopirkt stiprāku dzērienu. Savukārt piecdesmitgadniecei sabiedriskajā transportā neviens vēl nepiedāvā vietu apsēsties, jo viņa taču ir daudz par jaunu. Ja piecdesmitgadnieks spēj piekļūt internetam, apgūt jaunas darba tirgum nepieciešamās kompetences, viņš ir konkurētspējīgs un var dzīvot atbilstoši tam, kā tradicionāli dzīvoja tikai jauni cilvēki,” saka Z. Rubene.
Ir gana skumju stāstu, kad piecdesmitgadnieks, kurš visu mūžu nostrādājis vienā darba vietā, to zaudē un jūtas kā pie sasistas siles. Viņam nav darba tirgum atbilstošu kompetenču un nav arī pieredzes, kā meklēt jaunu darbu. Savukārt jauniešu vēlme ik pēc trim, četriem gadiem mainīt darbu liecina par to, ka tādā veidā – nereti neapzināti - notiek pielāgošanās jaunajam darba tirgum. “Stāsts vienmēr ir par mums pašiem, par to, vai spējam justies kompetenti, kļūt kompetenti un vai spējam mainīties,” uzsver profesore.