Tehnoloģijas neaizstāj ārstus, bet ļauj viņiem strādāt vēl labāk – nodrošinot ar datiem, palīdzot saskatīt kopsakarības. Jau tagad, pacientam nopietnā stāvoklī esot ceļā uz slimnīcu, ārsti ir informēti par situācijas nopietnību. Taču tālākā nākotnē tehnoloģijas šo procesu varētu ietekmēt vēl vairāk, piemēram, pacientam jau ātrās palīdzības automašīnā tiktu veikta datortomogrāfija un ārsti būtu vēl labāk sagatavojušies gaidāmajai operācijai, kas varētu notikt ātrāk – kamēr pacients ir ceļā, dati jau būtu mediķu rīcībā.

Lai runātu par tehnoloģijām medicīnā, uz sarunu aicinājām Latvijas Kardioloģijas centra vadītāju, Paula Stradiņa klīniskās Universitātes slimnīcas Invazīvās un neatliekamās kardioloģijas nodaļas vadītāju, Latvijas Universitātes medicīnas fakultātes profesoru Andreju Ērgli un medicīnas tehnoloģiju jaunuzņēmuma “Longenesis"” līdzdibinātāju Emīlu Sjundjukovu. Viņi saskata lielu potenciālu tehnoloģijās, taču vienlaikus arī uzsver cilvēcības nepieciešamību medicīnā.

Kāda ir jūsu vīzija par medicīnas nākotni? Kādu jūs to gribētu redzēt?
A. Ērglis. Es nezinu, vai tā būs tāda, kā vēlamies, bet tā noteikti mainīsies. Un mums ir jāpiemērojas un jāmainās līdzi. Neapšaubāmi – medicīnā būs daudz vairāk tehnoloģiju. Jautājums – kā šīs tehnoloģijas humanizēsim un saglabāsim cilvēcību, savstarpējo kontaktu. Es pieņemu, ka hologrammas vēl nav pavisam tuva tehnoloģija un tuvākajos simt gados pacientam arvien būs saskare ar ārstu.
Es vienmēr saku – agri vai vēlu mūs visus sačipos. Tas lielā mērā darbosies pēc kredītkartes principa – banka zina, cik parasti cilvēks tērē, un tad, kad ir kādas izmaiņas summā, nāk brīdinājums. ASV šādā līmenī jau tiek monitorēta sirds mazspēja, cukura svārstības maziem bērniem u. tml. gadījumi. Tā jau ir telemedicīna, kas Latvijā diemžēl ir pārāk maz izplatīta. Tam pietrūkst naudas, bet ir pacientu grupas, kam šādai uzraudzībai noteikti ir jābūt valsts apmaksātai, piemēram, cilvēkiem ar diabētu, jo īpaši maziem bērniem. Tāpat šāda veida monitorēšana mājās palīdzētu aritmijas pacientiem. Tas ļoti atvieglotu ģimenes ārstu dzīvi. Es ceru, ka kādreiz Latvija ies šajā virzienā. Un mums ir grupas, kas strādā ar to.
E. Sjundjukovs. Tehnoloģijas ļauj medicīnai iznākt ārpus slimnīcas sienām – dati ļauj veidot dialogu ar ārstu arī ārpus medicīnas iestādes. Dati mainīs itin visu – pacienta pieredzes ceļu, diagnostiku, sabiedrības veselību kopumā. Bieži vien cilvēki medicīnu uztver pasīvi – ejam pie ārsta tad, kad kaut kas sāp. Taču tādas tehnoloģijas kā, piemēram, valkājamās ierīces palīdz ļoti agri atklāt simptomus. Piemēram, pandēmijas laikā atklājās, ka viedpulksteņi spēj saprast, ka cilvēks ir saslimis ar Covid-19 vēl pirms cilvēks pats sajūt kādus simptomus – šādi uzreiz tiek dots signāls palikt mājās un pasargāt no saslimšanas citus. Tāpat tehnoloģijas palīdzēs uzlabot dialogu starp pacientu un veselības aprūpes speciālistu.

Profesor, jūs medicīnā jau esat ilgāku laiku. Kā tā jūsu karjeras laikā ir mainījusies?
A. Ērglis. Kad jaunie kolēģi stāsta par tehnoloģijām, man reizēm ir jocīgi to klausīties, jo jau laikā, kad es mācījos Rīgas 1. vidusskolā, mēs mācījāmies programmēt. Tāpat, kad studēju Rīgas Medicīnas institūtā, jau tad runāja par kibernētiku un telemedicīnu. Visa mana dzīve ir bijusi saistīta ar medicīnas tehnoloģijām, vienlaikus jāatzīst, ka man bija grūti pāriet no podziņtelefona uz viedtālruni.
Esmu novērojis, ka jo īpaši pēdējā desmitgadē sabiedrība ir sapratusi, cik veselība ir svarīga. Pacienti šodien ir ļoti izglītoti. Pandēmijas laikā sākām sniegt video konsultācijas – cilvēki fantastiski tika galā ar telefoniem. Taču ekrānā nevar just, vai pacients ir satraucies, ir grūtāk nodibināt kontaktu. Taču robotķirurģija, kas radīsies, lai varētu operēt kosmosā un karalaukā, vēl nav līdz mums atnākusi.
Es ceru, ka šis būs dzīves kvalitātes gadsimts. Ārstu uzdevums nav tikai paildzināt dzīvi, bet padarīt šo dzīvi maksimāli kvalitatīvu gan fiziski, gan emocionāli, gan garīgi. Un tas nav vienkāršs uzdevums. Tas ir kā “Alise brīnumzemē” – ja medicīnā gribam tikt uz priekšu, visu laiku ir jāskrien. Un tas, cik daudz gribam ieguldīt, lai varētu atļauties skriet uz priekšu, ir politisks jautājums. Mēs ejam uz priekšu, bet varam darīt to arī ātrākā tempā.
Emīls jau teica – pašreiz visiem ir viedpulksteņi, kas mēra pulsu, soļus. Jautājums ir par to, kā mēs šajā precīzijas medicīnas laikmetā izmantojam šos datus. Lielākā problēma ar datiem ir to interpretācija. Piemēram, šobrīd pastāv divas gēnu sekvenēšanas pieejas un nevienam nav īsti skaidrs, kura no tām ir pareizāka. Savukārt, runājot par mākslīgo intelektu, es īsti tam neticu. Ir svarīgi saglabāt maņas un cilvēcību.

Jūs mani mazliet pārsteidzāt. Jūs neticat mākslīgajam intelektam?
A. Ērglis. Tas ir tikai rīks, lai veiktu skaitļošanu drusku ātrāk. Mākslīgais intelekts nekādi nevar darboties bez cilvēka, īpaši medicīnā – mākslīgajam intelektam nekad nebūs galavārds lēmuma pieņemšanā. Tik nopietnu lēmumu nevar uzlikt uz tehnoloģijas pleciem. Jā, mākslīgo intelektu ir jāizmanto, tas ir fantastisks rīks, bet tā nav panaceja. Mākslīgais intelekts varētu nākt palīgā ar spēju atdalīt svarīgo no mazsvarīgā. Taču tikai ārsti ir tie, kas spēj pateikt, kas datos ir svarīgs un kas tāds nav.
E. Sjundjukovs. Mums vajadzētu mainīt terminoloģiju un teikt papildinātais intelekts. Arī mana pierakstu kladīte un pildspalva neaizvieto manas smadzenes, taču atvieglo kaudzi lietu un dod iespēju pierakstīt jaunas idejas utt. Līdzīgi ir ar mākslīgo intelektu – tas ir papildinājums, darba instruments. To var pielietot dažādos procesos. Piemēram, mana studente izstrādāja diplomdarbu sadarbībā ar Londonas Universitātes koledžas slimnīcu, kur izveidoja virtuālo balss asistentu, ko izmanto, lai uzdotu pacientam virkni jautājumu pirms vizītes. Ienākot kabinetā, ārstam jau ir skaidrība par bīstamajiem aspektiem, piemēram, pacients neiedzēra zāles trīs dienas pēc kārtas. Ārstam nav jāpeld kā Šerlokam Holmsam caur datu punktu okeānu – viņa darbs ir arī nodibināt veiksmīgu kontaktu ar pacientu, saskatīt korelācijas.
Vienlaikus mākslīgais intelekts saskaras ar plašiem juridisko jautājumu šķēršļiem. Piemēram, kā rīkoties, ja algoritms pasaka, ka cilvēks, kurš komā ir pieslēgts pie aparātiem, ir jāatvieno no tiem? Kurš būs atbildīgs par šādu lēmumu?
A. Ērglis. Ja runājam par mākslīgo intelektu, ir jautājums, kā šos lielos datus apstrādājam. Mākslīgais intelekts nevar aizvietot mūsu cilvēcisko inteliģenci. Slimnīcas vēl kādu laiku būs.

Nebūs tā, ka katram mājās būs sava laboratorija un slimnīca?
A. Ērglis. Es nezinu, vai tas ir vajadzīgs. Cilvēkam, ja vien nav kāds īpašs stāvoklis, nevajag visu laiku domāt par savu veselību – konkrētos brīžos ir jāsaprot, kas notiek, bet pārējā laikā par to nevajadzētu uztraukties. Tāpēc es uzskatu, ka arī veselības aprūpe ir jāsaņem nevis tipiskajā slimnīcas vidē, kas daudziem šķiet draudīga, bet patīkamā vidē ar dārzu un palmām. Lai pasaule ietu uz priekšu, ir jāsaglabā cilvēcība.

Kādu labumu medicīnai nesīs 5G?
E. Sjundjukovs. Jāsaprot, ka 5G ir vēl viena tehnoloģija, bet tā nebūt nav panaceja. Centrā arvien ir jābūt cilvēkam. 5G priekšrocības ir mazāka aizture, kas nozīmē, ka varēsim ātrāk pārsūtīt datus. Te ir stāsts par pilsētas infrastruktūru – 5G vidē varam daudz ātrāk pārsūtīt daudz datu, bet attālums starp bāzes stacijām ir mazāks. Citās valstīs slimnīcām ir savas 5G bāzes stacijas, kas nodrošina būtisku uzlabojumu datu pārsūtīšanā. Piemēram, kamēr pacients ceļo no vienas nodaļas uz citu slimnīcas teritoriju, dati tiek nosūtīti vienā mirklī. Ārstam nav jāiet taisīt vēl vienu kafiju, kamēr viņš gaida datus. Tas, protams, ievērojami atvieglo darbu. Tāpat 5G sniedz daudz priekšrocību arī ķirurģijā, medicīnas datu pārvaldībā.
A. Ērglis. 5G noder monitoringā, telekardioloģijā, attēlu diagnostikā, teleķirurģijā, robotizētajā medicīnā utt. 5G ir atbalstoša tehnoloģija daudzām jomām. Lielāks ātrums un precizitāte nodrošina labāku procesu. Piemēram, kamēr pacients ar trieku ceļo uz slimnīcu, ātrās palīdzības mašīnā tiek veikta datortomogrāfija. Nonākot slimnīcā, visi dati jau ir un ārsti var ātrāk sagatavoties operācijai. Ļoti daudzos gadījumos laika ietaupījums ir ļoti nozīmīgs, lai glābtu cilvēku.

Cik aktīvi medicīnā un veselībā ienāk jaunuzņēmumi?
E. Sjundjukovs. Vēl esam pašā sākuma stadijā. Un tam ir liela saistība ar to, kā vispār uztveram tehnoloģijas. Piemērs no dzīves – biju RSU studentu konferencē, kur dzirdēju piemēru, kur studenti stāstīja par pētījumu, kur viņi ievāca datus, manuāli aptaujājot pacientus, un tad pusotru mēnesi tos ievadīja datorā. Profesionāļi iztērēja tik daudz laika, lai tikai ievadītu datus, ko varēja iegūt, izveidojot vienkāršu anketu “Google Forms"” vai “Longenesis” izstrādāto pacientu iesaistes risinājumu “Engage”.
Labs piemērs jaunu tehnoloģiju izmantošanā un radīšanā ir tādas universitātes, kas ļauj satikties medicīnas un datorzinātņu studentiem un kopīgi attīstīt projektus. Kad man pašam savā bakalaura darbā vajadzēja medicīnas profesionāļu palīdzību, es beigās to ieguvu privātā klīnikā, kur savās privātās konsultācijās uzdevu mediķim mani interesējošos jautājumus. Nebija sistēmas, kas ko tādu piedāvātu mācību vidē.
A. Ērglis. Vistrakākais ir tas, ka ārsti bieži vien runā citā valodā nekā IT speciālisti. Tāpēc ir nepieciešams tāds kā tulkotājs, kas vienas puses teikto pārtulkotu otrā valodā un atpakaļ.
E. Sjundjukovs. Ir svarīgi ne vien runāt par 5G, blokķēdēm, kvantu tehnoloģijām utt., bet ir jārada ražīga vide, kur mēs sadarbojamies pacienta labā. Un to var izdarīt arī bez ļoti specifiskām tehnoloģijām, pietiek ar ikdienā izmantotiem rīkiem. Piemēram, attālinātās konsultācijas var piedāvāt arī ar tiem pašiem rīkiem, ko izmantojam saziņā ar radiniekiem. Tam nevajag dziļu programmēšanu. Ir jāsāk ar vienkāršiem piemēriem, kā pacientiem radīt vērtību un pakāpeniski veidot draudzīgu tehnoloģiju integrāciju. Un tad jau virzīsimies uz dziļāku 5G integrāciju.