Liela daļa mūsu iedzīvotāju uzskata, ka Latvijā pastāv diskriminācija vecuma dēļ un visbiežāk to izjūt darba tirgū – turklāt ne tikai vecāka gadagājuma ļaudis. Arī 53% jauniešu vecumā no 18 līdz 29 gadiem ar to ir saskārušies. Kādam amatam būt par jaunu, tas ir klasisks sabiedrības aizspriedums. Tomēr Laurenču sākumskolas direktors Kristaps Zaļais, kur šajā amatā stājies 2017. gadā 26 gadu vecumā, uzskata: “Gribētos cerēt, ka tikai par Valsts prezidentu nevar būt pilsonis, kurš jaunāks par 40 gadiem. Manuprāt, pārējos amatos nav runa tik daudz par vecumu kā par spējām un prasmēm pielāgoties un darboties.”

Vai tiešām “attapsies” skolā?

Taujāts, vai 26 gados bijis gatavs kļūt par direktoru, Kristaps Zaļais teic: “Būšu godīgs – prātā biju gatavs, bet vai man pietika prasmju un kompetenču – visticamāk nē. Jā, man uzticējās, deva iespēju un pa šo laiku skolā direktora amatā nostrādātie gadi liecina, ka sevi esmu pierādījis. Atceros, tolaik, kad stājos amatā, tika veikts pētījums – izrādās, vidējais skolas direktoru vecums pie mums ir no 52 līdz 54 gadiem. Man vienmēr šķitis, ka vecums – tāpat kā dzimums nav noteicošais un tikai pamēģinot varam saprast, kam esam gatavi. Ja acis “deg”, daudz var izdarīt, bet atbalstu vajag.”

Latvijas Universitātē Kristaps ieguvis Starptautiskās ekonomikas un komercdiplomātijas bakalaura grādu un maģistra grādu starptautiskajās attiecībās ekonomikā. Absolvējis Iespējamās misijas programmu un strādājis Salaspils 1. vidusskolā kā matemātikas, ekonomikas skolotājs un klases audzinātājs, Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā bijis diplomātijas skolotājs. Rīgas Stradiņa universitātē viņš ir arī bakalaura programmas vadītājs Starta Uzņēmējdarbības vadībā un vairāku kursu lektors. Vadījis kursus un konferences skolotājiem, kā arī Iespējamās misijas ekonomikas skolotāju metodisko komisiju. 

Kristaps kopš deviņu gadu vecuma spēlē futbolu, tā ir viņa aizraušanās, kur savulaik cerējis izveidot profesionāla sportista karjeru. “Bija sapnis kļūt par futbolistu, bet 18 vai 19 gados pienāca brīdis, kad sapratu, ka, iegūstot izglītību, tomēr dzīvē ir lielākas iespējas. Mācījos komercnovirziena ģimnāzijā, līdz ar to studijām loģisks bija ekonomikas, uzņēmējdarbības virziens. Bet ar savu hobiju turpināju nodarboties. Studiju laikā gribējās arī sev kabatas naudu nopelnīt un es kļuvu par futbola treneri. Ļoti patika,” stāsta Kristaps. Maģistratūras laikā pasniedzējs Petrovskis piedāvājis iespēju startēt dažādos ar uzņēmējdarbību saistītos projektos, kur Kristaps atskārtis, ka šī joma tomēr kaut kā nenes gandarījumu: “Tā kā reizē, gaidot sanāksmi ar uzņēmējiem, lasīju kādu žurnālu, kur pamanīju Iespējamās misijas reklāmu. Tas mani uzrunāja, jo tieši gribēju attīstīt līderības aspektu. Arī futbola trenera pieredze palīdzīja izšķirties – jā, tas ir priekš manis!” Iespējamās misijas programmai pieteicies teju pēdējā dienā un tajā ticis uzņemts. “Vai tiešām es attapšos skolā?” Kristaps vēl nebijis drošs.

Pateicīgs par uzticēšanos

Viņš tiešām “attapies” skolā – Salaspilī. Par to laiku trīs gadu garumā saka: “Ļoti patika skolotāja darbs. Sajutu, cik daudz kā skolotājs varu ietekmēt skolēnu, veselu klasi. Manuprāt, vispār mūsu izglītības sistēmā viens no alvenajiem stūrakmeņiem ir skolotāji.” Skolotājs var ietekmēt, darīt, bet viņa ietekmei ir limits, tāpēc jāiet tālāk – jāizmēģina spēki administrācijas līmenī. Un Kristaps pieteicis savu kandidatūru direktora amata vakancei vairākās skolās. Tieši Laurenču sākumskolā darba pārrunas īsti nav vedušās, kā tās raksturo toreizējais amata kandidāts: “Sajutu tādu kā skepsi, sarunās bija jaušams man adresēts izaicinājums. Man ļoti nepatika, vēl nodomāju – ja nu kur strādāšu, tad tikai ne Laurenčos.” Kristaps bija sagatavojies strādāt citā skolā, taču konkursa nākamās kārtas termiņa pēdējā dienā piezvanījusi Siguldas pašvaldības personāldaļas pārstāve: kāpēc jaunais cilvēks neinteresējas par amatu Laurenčos atkārtoti? Kristaps bijis atklāts, pastāstījis par negatīvo sarunu, sak, nākamreiz pret amata kandidātiem vismaz esat pieklājīgi... Tacu beigās saruna izvērtusies visai sirsnīga. “Tie paši cilvēki mani akceptēja kā direktoru! Joprojāt esmu dziļi pateicīgs skolai, pašvaldībai, kas bija gatava uzticēt lielu, attīstītu skolu ar 320 skolēniem direktoram, kuram ir 26 gadi. Tolaik jau strādāju kā lektors Rīgas Stradiņa universitātē un tas joprojām ir mans sirdsdarbs, bet skolas direktora amatam arī biju “degošs”. Biju daudz lasījis par šī amata specifiku, aizbraucis aprunāties ar pazīstamiem skolu direktoriem, tiesa gan, nekas nevar sagatavot direktora darbam,” tagad smej Kristaps. Tagad viņa skolā mācās jau 420 bērni.

“Šitais puika ilgi neizturēs”

Pirmās darba dienas, pirmos mēnešus skolā Kristaps Zaļais raksturo vienā vārdā: šausmīgi. Šausmās “iesaistīts” bijis tieši jaunības faktors. Viņš atceras, kā jauno kolēģu sagaidīts – taisnām mugurām, miera stājā, tad aizvests ierādīt kabinetu, kur pat dators nav pieslēgts: strādā! Kā ticis testēts no skolotāju un skolēnu vecāku puses, ar secinājumu: ja jau tik jauns, tad nav tas pats gaišākais... Kā pensijā aizgājusī šīs skolas pedagoģe atnākusi ar dāvanu, bet pēc abu tikšanās skolas kolēģiem vien izteikusi sava “izlūkgājiena” slēdzienu: “Šitais puika ilgi te neizturēs.” “Es uz skolu neatnācu ar savu komandu, pats biju no Salaspils – te, Siguldā, nav ne draugu, ne paziņu, par Siguldu neko nezināju. Pilnīgi viens. Kolēģi konfliktēt gribēja uz līdzenas vietas, ne par ko. Nevis atbalstīt, bet ar centieniem salauzt. Pirmajā skolotāju sapulcē pāris kolēģu bija ļoti izaicinoši, pēc tam viņus pasaucu uz sarunu, izstāstīju, kas man nepatīk, viņi varēja izteikt, kas nepatīk viņiem. Protams, bija arī kolēģi, kas aizgāja no darba,” stāsta jaunais direktors. Viņš smej par kādu atgadījumu skolas brīvlaikā, kad noteicis skolotājiem palikt darbā līdz plkst. 14. Bet pusstundu pirms noteiktās darba dienas beigām pa logu pamanījis, kā bariņš skolotāju lepni dodas prom... Ko nu? “Zvanīju un katram palūdzu ienākt pie manis kabinetā aprunāties,” smaida Kristaps par šo - nu jau par skolas leģendu kļuvušo stāstu.

Kur jaunais direktors? Allažos!

“Teikšu godīgi – pirmais pusgads bija cīņa, ko atceros ar nepatīkamām atmiņām. Bija brīži, kad šķita – kam tas ir vajadzīgs, mani tā lauž! Apvaino, apsaukā, sliktas lietas runā. Pabeidzu pirmo mācību gadu skolā un Jāņos aizlidoju uz Ungāriju. Staigāju pa Budapeštu, pēkšņi atnāk ziņa: kolēģi baumo, ka patlaban esmu redzēts piedzēries kaut kur Allažos, zem galda... Ko? Zvana vietniece, prasa, kas man tajos Allažos noticis... Bet es esmu Ungārijā!”

Kā gan Kristapam pietika spēka šo agresīvo eidžismu izturēt, nedezertēt? “Spītīgs esmu, man patīk ko pierādīt,” pasmaida Kristaps, viņš neslēpj, ka brīvdienās braucis pie vecākiem – mierinājušas sarunas ar tēvu (mammai visu nav stāstījis), arī draugi atbalstījuši, palīdzējuši pārslēgt domas, aicinot pārgājienos. “Bet gribu iezīmēt arī trešo lietu – darbavietā sāka iezīmēties foršie cilvēki blakus. Tādi, ar kuriem varu un gribu lietas kopā veidot. Tāds liels atbalsts. Sāka iezīmēties pavisam mazs, tomēr cerību gaismas stariņš. Ja vēl pēc gada būtu bijusi sajūta, ka esmu viens pret pasauli, tad gan būtu ļoti grūti,” saka gados jaunais direktors.

Kristaps prāto: “Kāpēc mūsu valstī nav gados jaunu skolas direktoru? Ne tāpēc, ka jaunie negrib. Tāpēc, ka jaunie zina – viņus neatbalstīs, būs sevi īpaši jāpierāda. Tā ir baigā cīņa. Ne tikai ar kolēģiem, arī ar vecākiem. Atceros, reiz mani kā matemātikas skolotāju izsauca uz klases vecāku sapulci – es neprotot mācīt matemātiku... Tas nekas, ka mācu saskaņā ar mācību programmu. Tas ir stāsts par jaunību un sabiedrības neiecietību. Jaunais jau jūt, ka viņš nav ļoti gaidīts. Bet es kā direktors gaidu jaunos skolotājus, lai gan zinu, ka būs dažas klases, kur – lai kā viņš censtos – viņu burtiski “ēdīs”, jo viņš ir jaunais skolotājs. Tā teikt, svaiga gaļa, ēdam.”

Iedodiet jaunajam uzticību – viņš pierādīs, izdarīs! “Protams, mēs neviens neesam pirmajā dienā visam gatavi. Kā mani studenti smejas: darba sludinājumos prasa piecu gadu pieredzi, bet kur to ņemt, kā sākt? Mums kā sabiedrībai ir jāattīstās un jāmainās, jāsāk uzticēties profesionālim, neatkarīgi no viņa gadiem.” Laurenču sākumskolas direktors uzskata – pedagoģijā jebkas var būt priekšrocība, jautājums, vai to prot izmantot: “Arī pieredze ir priekšrocība, bet varu parādīt skolotājus ar 20 gadu pieredzei, ko viņi neprot izmantot un ir baigajās “auzās”.”