Eidžisms jeb aizspriedumi par vecumu dažādās sabiedrības grupās ir stāsts, kas saistās ar vērtējumu par sevi un citu - kādā noteiktā brīdī šie stāsti mums kļūst aktuāli. “Mūsu sabiedrībā valda pieņēmumi par to, kas piedien, ko dara vai kā jāizskatās jaunībā vai vecumā. Tiesa, šajā ziņā sabiedrības dinamika pēdējos trīsdesmit gados mainās; no vienas puses kļūst pieļāvīgāka pret dažādību, no ortas puses alkst paredzamu kārtību cilvēka dzīves ritējumam,” saka cieņpilnas komunikācijas un konfliktu risināšanas trenere, mediatore, apzinātības un Ajengāra jogas skolotāja Ilze Dzenovska.
Iekšējie stāsti, kas tiek pārņemti no vecākiem, vecvecākiem cilvēku apziņā paliek, un bieži vien tie nav personiskajā pieredzē pārbaudīti. “Mums patīk vienkāršot lietas, smadzenēm patīk zināms ērtums. Cilvēkiem ir svarīgi justies piederīgiem, pieņemtiem un cienītiem, un to ne reizi vien mēdzam īstenot, pārņemot grupas pazīmes un ieradumus, un – diemžēl - nododot paši sevi,” norāda I. Dzenovska.

Atrast piederību sev
Būt piederīgam savai vecuma grupai ir ideja galvā par to, kas būtu, piemēram, četrdesmitgadīgai sievietei jāsasniedz savā karjerā, kādam jābūt viņas personiskās dzīves izklāstam; vai kas jādara un kas nav jādara sešdesmitgadniekam. “Mums ir idejas un pieņēmumi - daļa sakņojušies pagātnes pieredzēs - un tie kolektīvi vai individuāli tiek uzturēti “pie dzīvības”. Esot saskarsmē ar mazāku cilvēku skaitu, es arī noticu tam, ka man ir tik iespēju, cik stāstu redzu. Šīs idejas par to, kāds man - kā noteiktas vecuma grupas pārstāvim – dzīves ceļš ejams, var atņemt spēku man kā indivīdam, vai var arī iespēkot. Biežāk gan atņemt,” saka I. Dzenovska. Tā mēs atdodam savu gribu, savu izvēles brīvību īstenot un piedzīvot to, ko patiesi vēlamies. Te nav runa par tādiem faktoriem kā ķermeņa novecošana, lai gan arī ķermeņa novecošana noris atšķirīgi. Bet par to, ka cilvēki iestājas maģistratūrā vai uzraksta savu disertāciju arī piecdesmit, sešdesmit gadu vecumā. Vai šajā vecumā uzsāk uzņēmējdarbību. Vai septiņdesmit gadu vecumā apprecas.

Viens no dzīves izaicinājumiem – kā atrast piederību sev, savām vajadzībām un vērtībām, un vienlaikus iederēties apkārtējo cilvēku ciltī. I. Dzenovska skaidro: “Sabiedrība sastāv no stāstiem, tādiem kā nerakstītiem sociāliem līgumiem par to, kā mēs kopā sabiedrībā funkcionējam. Protams, mums ir vēlme pasauli sakārtot, vienkāršot un saprast, kas ir pareizi, kas nepareizi, kā vajag un kā nevajag, tādējādi gūstot vismaz šķietamu ideju par lietu kārtību, paredzamību un drošību. Te loma ir tam, kā esam uzauguši. Mūsu bērnība, vecāku audzināšana un tie, kuri ir bijuši mums spilgti paraugi - tam, kā būt cilvēkam, kā veidot attiecības, izdarīt izvēles vai sekot citu izvēlēm, cienīt vai nodot sevi, sekot saviem sapņiem vai ziedot tos citiem – tam visam ir liela nozīme. Tās ir izvēles, kā šajā dzīvē piedalāmies, ko no tās ņemam, ko dodam. Vai nu tās sākotnēji saskaņojam ar sevi, vai arī primāri uzreiz saskaņojam ar citiem un tad “pievelkam” klāt sevi. Sak, visi precas ap 25 gadiem vai - tagad neviens vairs neprecas līdz 40. Tad es arī. Es – tā kā visi. Tie ir cilvēki, kuru vēlmes un spēja izdarīt autonomus lēmumus viņu audzināšanas procesā, iespējams, nav bijusi stiprināta tik pilnvērtīgi, kā gribētos, lai rezultātā izaugtu cilvēks, kurš mijiedarbībā ar apkārtējo sabiedrību spēj rast sev uzticamu iekļaušanās scenāriju, nenodod savu būtību, sapņus un aicinājumus.”

Jo vairāk redzam, jo brīvāki
Vai ģimene ir tā, kurā jaunais cilvēks sāk vai nesāk attīstīt bailes no novecošanas? Varbūt ome ar savu aktīvo dzīvesveidu, ar cienījamos gados piepildītu sapni noiet Santjago ceļu, var kalpot kā ziņnesis tam, ka novecot nav jābaidās? I. Dzenovska saka – mums vajag reālus piemērus ar reālu darbību: “Visspēcīgāk ietekmē cilvēku uzvedība un bērns no tās mācās. Ja viņam stāsta vienu, bet dara ko citu, viņš diemžēl mācās no tā, ko dara. Ja vecāks stāsta, ka jābūt iejūtīgam, patstāvīgam, bet pats kliedz uz pārdevējām veikalā, pats nespēj pieņemt savus lēmumus un dara tikai to, ko citi saka, tad grūti būs šo piemēru nepārņemt. Bērns mācās no piemēra.”

Piemērs ģimenē var būt ome, kurai ir aktīvs dzīvesveids, kurai ir interese par dzīvi un dzīves garša. Bet vienlaikus skolas salidojumos satiekam savus klasesbiedrus un ar katru piecgadi gūstam arvien lielāku pārsteigumu par to, cik dažādi cilvēki iet līdzi savam gadu ritējumam. “Varam paši priekš sevis izdomāt stāstu: ok, es dzīvoju tagadnē, atsaucos uz savu vēlmi rūpēties par veselību un rūpējos par savām attiecībām tā, kā man sirds un prāts liek. Vai arī pieņemu stāstu: oi, nē, man jau piecdesmit, tādu karjeru, kas patīk, vajadzēja uzsākt sen, pirms vairākiem gadiem, nu jau neko mainīt nevar... Tas ir stāsts par mūsu drosmi varēt un par iespēju aizsniegt pasauli, redzēt plašākas iespējas. Jo vairāk to redzam un piedzīvojam, jo esam brīvāki savās izvēlēs,” saka I. Dzenovska, viņa piebilst: “Būtu skumji un traģiski, ja cipars pasē atņemtu spēju mēģināt piedalīties dzīvē tā, kā gribētos - sak, tā taču nedara, tā nav pieņemts. Tā ir savu vēlmju un sapņu pašnāvība. Diemžēl mēs kā sabiedrība piedalāmies citu cilvēku vēlmju un sapņu nogalināšanā, stāstot: “tā jau nav pieņemts,” “tu esi par jaunu”, “tu esi par vecu”...”

Sabiedrības brieduma pazīme
Tagadnes brīdis sastāv no pagātnes pieredzes un nākotnes iztēles. Jautājums – vai tagadnē tikai atražojam pagātnes stāstus un citu cilvēku dzīves scenārijus, vai paplašinām savu pasauli un turpinām nākotni redzēt plašāku, ar citām iespējām. “Pati sarunās ar draugiem esmu dzirdējusi tamlīdzīgas frāzes: “ja līdz četrdesmit gadiem nepaspēji, tad jau labāk nepaliks...” Protams, ir dzīves jomas, kurās bioloģiskie procesi jārespektē. Gan sievietēm, gan vīriešiem ir noteikts spēka daudzums, kas ar gadiem sāk samazināties. Tajā pat laikā – tā ir mūsu izvēle, kā ēdam, kā guļam, kā mīlējam, kā sevi iedvesmojam, kā atrodam jēgu savai būšanai šai dzīvē. Tas ļoti ietekmē mūsu varēšanu kaut ko dot šai pasaulei. Tas ir stāsts par to, ka neatdodam sevi sabiedrības vadošajiem pieņēmumiem, kas saliek mūs “kastītēs.” Tas - no indivīda perspektīvas,” skaidro I. Dzenovska, viņa turpina: “No sabiedrības grupas perspektīvas - spēja un mācīšanās novērtēt dažādību, atšķirīgo, novērtēt gudrību un viedokli, kas var būt vecākiem cilvēkiem no viņu dzīves pieredzes, ir sabiedrības brieduma pazīme. Mums būtu jāiemācās saikļu “bet”, “vai” vietā lietot saikli “un”. Gan entuziasms, gan pieredze - ja tās ir integrētas - ir sabiedrības kolektīvās inteliģences pazīme. Jo sliktāk spējam integrēt entniskās dažādības grupas, jo sliktāk spējam integrēties un sadarboties starp vecuma grupām, pieņemt, atbalstīt viens otru un novērtēt – pamanīt cilvēku kā indivīdu, nevis grupas pārstāvi.”

Tas ir stāsts par drosmi būt atvērtam dažādībai. Savukārt pieņēmumi ir kā važas, kas neļauj pieredzēt cilvēku tagadnē. “Smadzenes pāris sekundēs noskanē informāciju par citu cilvēku, kas vēlāk, pārstrādāta, kalpo kā pieņēmumu banka, pret kuru izvērtējam ievadīto informāciju: izskats, balss, iespējamais gadu skaits utt.. Jautājums – vai šis process ir automatizēts un dzīvojam autopilotā, vai arī apstājamies, vērojam un paliekam tagadnē. Pieņemot, ka realitāte ir tā, ko redzam, dzirdam, nevis tā, ko izfiltrējam caur savu pagātnes pieredzi,” paskaidro I. Dzenovska.

Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā piekļuve internetam dod iespēju uzzināt un iepazīt ļoti daudz dzīves scenāriju, ja vien papūlamies tikt ārā no sava burbuļa. “Tas dod iedvesmu - un potenciāli arī drosmi - lemt un domāt sev par labu, atbilstoši saviem pieejamajiem resursiem, nevis dzīvot citu cilvēku izdomātus stāstus par mani. Kolektīvā doma mainās, bet tā mainās tikai no šīm individuālajām pieredzēm, satiekot un redzot cilvēkus, kuri ir uzticīgi sev, nevis dzīvo sabiedrības stāstu,” tā mediatore I. Dzenovska.