Ieva Štāle

“Mūsu laika bērni ir gudri, atvērti un gatavi uzņemt informāciju,” uzsver Jūrmalas Valsts ģimnāzijas (JVĢ) direktore Ieva Taranda, taujāta, vai tehnoloģijas ir pilnībā pārņēmušas skolas vecuma bērnus un vecākiem līdz ar to ir nopietns pamats bažās par viņu drošību in-ternetvidē. Bet kā nezaudēt kontroli?

Bez agresijas!

Skolas direktore uzskata, ka datora pielietojumā, tehnoloģiju izmantošanā saprāta robežās ir jāsaglabā līdzsvars visā tajā, ko sniedz multivide. “Pirmā vieta, kur to mācās, ir ģimene. Otrā ir skola, kur jaunais cilvēks pavada lielu savas dzīves daļu - citādāk tas gan bija šogad, kad mācības notika attālināti... Manuprāt, agresīva pieeja bērnam, kad pieaugušais, cenšoties ierobežot interneta lietošanu ar savienojuma vadu izraušanu vai viedierīces atņemšanu, nav pieņemama – esmu absolūti pret šādu attieksmi,” uzsver I. Taranda, viņa turpina: “Pieņemu, ka liela daļa vecāku cīnās par šīm lietām, bet ar bērnu noteikti jārunā. Varbūt mēs, pieaugušie, nereti nenovērtējam saskarsmes iespējas ar bērnu. Iespējams, bērns negrib par šīm lietām runāt ar mammu, tēti, bet viņš labprāt parunājas ar klases audzinātāju, klases biedru, skolotāju, ar kuru ir labāks kontakts.”

Skolotājas Tarandas pedagoģiskais stāžs ir 22 gadi, viņa novērojusi -  ja ar bērnu veido cieņpilnas attiecības, veidojas dialogs. “Bērns var pateikt - viņš neuzskata, ka man ir taisnība, bet viņš ieklausās, domas sāk raisīties.” Kādi ir novērojumi par bērnu un jauniešu kultūru tehnoloģiju iz-mantošanā – vai tiešām viņi ir tik pārņemti? “Nē! Esmu skolas vadītāja un man pašai ir pieci bērni. Vecākajam dēlam patlaban būs 22 gadi un manējie bērni bija – no mātes viedokļa raugoties – iespējams, apmāti ar datoru. Bet sapratu, ka nedrīkstu savu pozīciju aizstāvēt ar agresiju, man ir jāizstāsta un izvēle jāatstāj bērnu ziņā,” saka I. Taranda, vēlreiz uzsverot: “Domāju un esmu pārliecināta, ka mūsu laika bērni ar savām datorprasmēm un vēlmi izzināt ir ļoti gudri un potenciāli. Neuzskatu, ka viņi ir tādi, kas tikai sēž pie viedierīču ekrāniem un nedara neko citu. Es arī negribētu nekad tā domāt. Esmu pati piedzīvojusi tādu situāciju, kad ieeju klasē un saprotu, ka šie bērni ir gudrāki par mani, jo viņi informāciju apstrādā trīsreiz, četrreiz ātrāk. Līdz ar to nekad nebūšu tas cilvēks, kurš pateiks “nē” datoram. Mūsu laika bērni ir atvērti, gatavi uzņemt informāciju, bet fokusētu informāciju.” 

Jāmācās pieaugušajam

Gatavību uzņemt fokusētu informāciju ir jāmācās tieši pieaugušajam. “Mēs dažkārt nemākam no-dot vajadzīgo informāciju, par daudz veltam laiku kam citam. Bērns no mums gaida konkrētas lietas, tēlaini runājot: “Balts - melns, viens – divi; saliekam to tagad kopā.” Tas ir vecuma robežu un izglītības jautājums, kad mums, lielajiem, vajadzētu apsēsties un ieklausīties savā bērnā, savukārt, mazajam ķiparinam padziļināk skaidrot. Tas ir izglītības iestādes jautājums un arī ģimenes jautājums. Bērns jau sajūt, ja mēs viņu uztveram tikai kā tādu “taustiņu sitēju”; viņš daudz neko neteiks par to, ko zina, viņš pagriezīsies un aizies projām. Un mums jāspēj noturēt. Ieinteresēt, motivēt padziļinātāk mācīties un ar to sev labumu gūt. Bērni ir zinoši, pat tāds mazs ķipars – mēs dzīvojam šādā laikmetā, mums būtu no viņiem daudz kas jāiemācās. Jāatrod kopīga valoda.”   

Pandēmijas laikos, kad ne visi vecāki paši spēj orientēties informācijas džungļos, kur valda arī daudz negāciju, kā un kur bērnam iemācīties atpazīt apšaubāmu informāciju? “Skola to piedāvā, tas ir iekļauts mācību procesā katrā skolā. Medijpratība ir viens no izglītības sistēmas pamatpīlāriem. To māca informātikā, datorikā, mazajās klasītēs robotikā. Visās šajās mācību sfērās skolēns katrreiz no pedagoga uzzina, kura ir uzticama infomāciju un kuru apstrādāsim, bet kuru platformu neizmantosim. Tas ir skolas pienākums. Bet mēs esam atbildīgi tikai par to, ko darām savā izglītības iestādē mācību programmas ietvaros,” norāda I.Taranda.

Sev par labu

Taujāta, vai bērni labprāt izmanto modernos palīdzlīdzekļus mācību vielas apguvē, savu spēju attīstīšanā, pedagoģe atklāj: “Bērni ir ļoti aktīvi un skaidrs, ka atradīs īsākos ceļus, kur būs mazāk jāiegulda savas zināšanas. Bet arī tas ir mācību process, kā nonākt līdz nepieciešamajam rezultātam. No pedagoģiskā vedokļa tas, iespējams, nav īpaši atbalstāmi, bet viennozīmīgi - ir jāiemācās informāciju izmantot sev par labu. Kā to izmanto un sasniedz sev nepieciešamo rezultātu, tas, iespējams, arī ir bērna ceļš. Un te arī mums, lielajiem, vajadzētu pamācīties dažādību. Kā jau minēju – jaunais cilvēks ir vieds šajā ziņā. Viņam var, protams, paslīdēt kāja un sanākt nepatikšanas, bet tas ir viņa mācību process. Cik mēs kā izglītības iestāde varam ietekmēt, lai bērns “nepaķer” internetā kādu nelicenzētu gājienu, tas ir cits jautājums – arī ētikas jautājums, kur, protams, skola zināmā mērā drīkst iejaukties, bet domāju, ka ir svarīgi, lai notiek sadarbība arī ar ģimeni.”

Būt kopā

Skolotāja Taranda patiesi cer, ka šoruden 1. septembrī atkal klātienē atskanēs skolas zvans. “Esmu optimiste, bet esmu arī reāliste. Saprotu arī to, ka mēs nedrīkstam vairāk nevienu gadu, ne vienu dienu ilgāk turpināt attālināto mācību procesu. Jā, šajā pusotrā gadā attālināti tehnoloģiju ziņā esam ļoti daudz apguvuši, bet cilvēks attīstās attiecībās, it īpaši maziņš cilvēks. Attīstās attiecībās ar klasesbiedriem, saviem skolotājiem. Mēs nedrīkstam liegt bērniem šo iespēju būt kopā plecu pie pleca un visu, ko esam iemācījušies attālinātajā procesā saistībā ar tehnoloģijām, ļoti efektīvi varēsim izmantot klasē,” ir pārliecināta Jūrmalas Valsts ģimnāzijas direktore Ieva Taranda.