Nākotnes izglītībai ir jābūt tur, kur ir bērni. Kā digitālā vide un tehnoloģijas maina izglītības procesu?

Šobrīd par metaversu pārsvarā runā ne pārāk nopietnā līmenī, bet visticamāk šī platforma būs ne vien spēlēm, bet arī izglītības procesam. Protams, sākumā tās būs dažas lietotnes, bet paredzams, ka ar laiku izglītība tajā dabiski iekļausies.

Iedomāsimies situāciju, kur mākslīgais intelekts bērniem, kam ir problēmas ar uztveri vai ir kādas citas īpašas vajadzības, dažādos veidos palīdz uztvert nesaprotamo. Piemēram, tas varētu analizēt datus un spētu pamanīt, kad kāds no klasesbiedriem iestrēgst pie kāda uzdevuma, un tas dotu signālu skolotājam šim bērnam veltīt īpašu uzmanību. Cerams, ka visai drīz šī nebūs Latvijas Universitātes (LU) Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekānes un maģistra studiju programmas “Tehnoloģiju inovācijas un dizains izglītībai” direktores fantāzija, bet gan realitāte. Jau tagad LU pedagoģiski pareizi tiek izstrādāti digitālie mācību līdzekļi, kas, pateicoties pandēmijai, beidzot tiek novērtēti un izmantoti. Lai noskaidrotu, kā šodien tehnoloģijas ietekmē izglītību un kas gaidāms nākotnē, uz sarunu aicinājām Lindu Danielu un izglītības tehnoloģiju uzņēmuma “Lielvārds” valdes priekšsēdētāju Andri Gribustu.

Jūs abi izglītības nozarē esat jau ilgāku laiku – kādas ir sajūtas, vērojot to, kā nozare mainās?
Linda. Ja atceros laiku, kad es sāku interesēties par tehnoloģijām, un salīdzinu to ar šodienu, varu droši teikt, ka tagad situācija ir būtiski mainījusies. Es zinu, ka pandēmija nebija nekas labs, bet tā lika saprast, ka tehnoloģijām ir milzu potenciāls padarīt mācīšanos interesantāku, vieglāku, sasniedzamāku. Protams, tehnoloģija viena pati nekādus brīnumus neatnes – ir jāmāk konkrēto tehnoloģiju pareizi izmantot mācību procesā.
Pandēmija mums ir iemācījusi domāt par mācību līdzekļiem pēc būtības, nevis uz vienu atrautu tehnoloģiju. Digitālie mācību līdzekļi kļūst arvien pedagoģiski pareizāki. Tehnoloģijas palīdz saprast, kur bērns iestrēga, ko nesaprata. Tāpat tās nodrošina daudz iekļaujošāku vidi. Tradicionāli mācību materiāls ir izstrādāts, koncentrējoties uz vidusmēra bērnu, bet digitālie risinājumi ļauj pielāgoties arī bērniem ar īpašām vajadzībām, piemēram, dod iespēju mainīt krāsas mājaslapā, palielināt burtus vai tad, ja bērns visu nespēj izlasīt, tekstu atskaņot audio formātā.
Andris. Es piekrītu Lindai – krīze bija liels grūdiens. Lai arī jau pirms tam daudzas tehnoloģijas skolām jau bija, liela daļa no tām netika izmantotas. Līdz pandēmijai pārsvarā mācību programmas bija ļoti klasiskas un tehnoloģijas tika uzskatītas par jauku bonusu, kā saka angliski – “nice to have”. Mācāmies, mācāmies un tad ar tehnoloģijām nedaudz izklaidējamies, atpūšamies, lai būtu kaut kas citādāks. Taču tagad tehnoloģijas ir teju obligātas – “must have”. Bez tām vairs nevar iztikt. Piemēram, mēs “Lielvārdā” pirmos digitālos materiālus sākām veidot jau 2007. gadā. Ir pagājuši jau 15 gadi, un šajā laikā daudz kas ir mainījies. Taču nemainās tas, ka materiālus veidojam vadoties pēc tā, kādas tehnoloģijas skolotājiem ir pieejamas – agrāk tas bija projektors un interaktīvā tāfele, tagad – datori, planšetes. Turklāt tagad mēs jo īpaši vadāmies pēc ikdienas vajadzībām un veidojam materiālus, kas spēj dot vislabāko efektu mācību vielas apguvē, ātrumā vai palīdz skolotājiem ietaupīt laiku.
Ir svarīgi radīt kādu digitālo mācību materiālu nevis radīšanas pēc, bet iedziļinoties, kur ar to varam sniegt vislabāko efektu. To redzam pēc lietotājiem – ja būs risinājums, kas spēs viņiem palīdzēt, to lietos. Tas, kas tiek radīts mākslīgi, visticamāk netiks izmantots un ietekme būs niecīga.
Šobrīd karstie temati ir dati un tas, kādā veidā, piemēram, skolēnu vērtēšanu varam ar tehnoloģijām padarīt daudz efektīvāku. Jau tagad skolotājiem daudz kas vairs nav jālabo – dators labo skolēnu pildītos uzdevumus, skolotājs seko līdzi un vēro, kas notiek klasē – kam iet lēnāk, kam ātrāk, kā palīdzēt. Reālā laika dati dod iespēju redzēt, kā notiek mācīšanās.

Kas jūsu skatījumā ir tehnoloģiju neizmantotās iespējas?
Linda. Man šķiet, ka mēs vēl samērā maz izmantojam mākslīgā intelekta iespējas. Tam, protams, ir iemesls – ir maz naudas, cilvēkresursu un laika īstenot visas ieceres. Mākslīgais intelekts jau nav vīriņš uz mākoņa, kas sēž un gaida, kad mēs to gribēsim izmantot. Lai būtu mākslīgā intelekta risinājumi, pašiem vien tie ir jārada. Es sapņoju, kā ideālajā digitālajā pasaulē mākslīgais intelekts varētu bērniem, kam ir problēmas ar uztveri vai ir kādas citas īpašas vajadzības, palīdzēt uztvert to, ko viņi nesaprot. Piemēram, tas varētu analizēt datus un spētu pamanīt, kad kāds no klasesbiedriem iestrēgst pie kāda uzdevuma un tad attiecīgi piedāvāt papildu iespējas, kā paskatīties uz jau apgūto vielu.
Taču vienlaikus no pieredzes, viesojoties pie ārzemju kolēģiem, varu teikt, ka mums ir daudz labu lietu, ko jau uztveram kā pašsaprotamas. Nereti kolēģi citās valstīs lepojas ar tādām lietām, kas mums jau ir pašsaprotamas. Protams, ir arī tehnoloģijas, kas citur ir ļoti skaistas, bet nav arī tā, ka pie mums nekas nenotiek un mums nebūtu ar ko lepoties.

Vai varat minēt kādu konkrētu piemēru par lietām, kas mums jau sen ir pašsaprotamas, bet par ko ārzemju kolēģi lepojas pašlaik?
Linda. Es skolā nestrādāju jau 11 gadus, bet vēl laikā, kad biju skolotāja, mēs visi aktīvi lietojām E-klasi, arī vecāka gadagājuma kolēģi bija labi to apguvuši. Nesen biju aizbraukusi uz Vāciju un tur mums ar prieku demonstrēja lietas, kas mums E-klasē bija jau pirms daudziem gadiem. Cits piemērs – pandēmijas laikā pie mums domāja, kā sagādāt datorus tiem bērniem, kam tādu mājās nav, bet Vācijā uzdevumus bērniem uz mājām sūtīja pa pastu. Pie mums tāda iespēja netika pat apsvērta.

Varbūt kāda no tehnoloģiju nestajām izmaiņām izglītībai ir nākusi par sliktu?
Linda. Protams, ir arī sliktās lietas. Pirmkārt, visiem jau zināmās datu un identitātes zādzības, kibernoziegumi, bērna vecumam neatbilstošs saturs un pornogrāfija. Otrkārt, no pedagoģiskā viedokļa es vēlētos izcelt neatbilstoši izstrādātus digitālos mācību materiālus, kas nodara ļaunumu tam, kā skolēns konstruē zināšanas. Piemēram, ja skolēns nesaprot kādu no klasiskajiem mācību materiāliem, viņš klasē var pajautāt. Ja kautrējas jautāt, viņš, iespējams, sāks dīdīties vai izrādīt citas pazīmes, kas skolotājam ļaus saprast, ka kaut kas nav kārtībā. Digitālā vidē nepareizi izstrādātiem mācību materiāliem ir grūtāk saprast, ka kaut kas nav kārtībā, turklāt skolēns uzreiz pieslēgsies citām lietām. Nepareizi izstrādāti mācību procesi, kur vielu neapgūst pakāpeniski, traucē pareizi attīstīties kognitīvajiem procesiem smadzenēs.
Vēl viens mīts, kas pastāv digitālajā pasaulē – visas zināšanas var pārbaudīt ar testiem, kur ir vairāki atbilžu varianti. Jā, ir jomas, kur tas der, bet tur ir zināms loterijas moments. Zināšanu pārbaudē, kur digitāli ir jāpārbauda spējas analizēt un domāt, vēl esam bērnu autiņos.

Viena no jaunākajām un nozīmīgākajām tehnoloģijām pašlaik ir 5G. Kā jums šķiet – kā šī tehnoloģija ietekmēs izglītību? Varbūt jau šobrīd tā tiek izmantota?
Andris. 5G noteikti paver daudz lielākas iespējas metaversa vai citu tehnoloģiju izmantošanā, būtiski uzlabojot datu plūsmu un ātrumu. Tāpat tas dos iespēju domāt par daudz straujāku multimediju un trīsdimensionālu risinājumu ieviešanu. Salīdzinot tehnoloģijas ar trepēm, 5G būs nākamais pakāpiens, kas dod iespēju radīt bagātīgāku pieredzi nodrošinošus risinājumus. Daļa no mūsu komandas pēta 5G iespējas, pagaidām vēl esam izpētes posmā. Es esmu pārliecināts, ka nākotnē tiks radītas tehnoloģijas, kas patiesi uzlabos mācīšanos visās jomās – sākot ar mākslīgā intelekta iespējām un beidzot ar piedāvājumu bērniem ar īpašām vajadzībām.
Domājot par nākotnes izglītību, tai ir jābūt tur, kur ir bērni. Viņi dzīvo spēlēs, tātad arī izglītībai tur ir jābūt. Piemēram, spēlē bija izveidota arī skola, kur bērni spēlēja mācīšanos. Šobrīd jau ļoti tuvu mums ar virtuālo realitāti ir metaverss.

O, arī izglītība pārcelsies uz metaversu?
Andris. No sākuma tās visticamāk būs atsevišķas lietotnes, ar kuru palīdzību varēs iepazīt šo tehnoloģiju. Lai izglītība metaversā darbotos efektīvi, tai ir jābūt efektīvai sistēmas sastāvdaļai, dabiski tajā jāiekļaujas. Tas ir tikai laika jautājums. It sevišķi tas sasauksies ar caurviju prasmēm – metaverss ļaus piedalīties dažādās situācijās virtuālajā realitātē. Jau tagad virtuālo realitāti izmanto, lai uzņēmumu darbiniekiem mācītu dažādas prasmes, piemēram, trenētu klientu apkalpošanas speciālistus.

Linda, ko universitātē domā par 5G?
Linda. Mēs priecājamies par visām jaunajām iespējām, ko pavērs 5G – gan mācību, gan pētniecības procesā. Mums universitātē ir arī virtuālās realitātes laboratorija, kur izglītības tehnoloģiju maģistra programmas studenti šajā laboratorijā veido mācību materiālus, izmantojot izglītojošo robotiku, virtuālo realitāti, 3D printerus utt. Jo jaudīgākas tehnoloģijas mums būs pieejamas, jo mums būs interesantāka dzīve, izstrādājot arvien jaunus mācību materiālus.
Andris. Jāatzīst, ka šobrīd lielākais izaicinājums ir jaunu, talantīgu skolotāju ienākšana skolās. Ir jācenšas parādīt, ka jauns cilvēks var izvēlēties būt ne vien influenceris vai strādāt bankā, bet arī būt skolotājs. Jaunu skolotāju ienākšana skolās ir svarīga visai izglītības sistēmai.

Kā to panākt?
Andris. Tas ir komplekss risinājumus. Pirmām kārtām ir jāstrādā ar profesijas prestižu un jānovērtē jau esošie skolotāji. Viņi nesavtīgi strādā, neskatoties uz visiem izaicinājumiem. Ir svarīgi parādīt, ka šī profesija ir salīdzinoši labi atalgota, kāda ir darba vide un izaugsmes iespējas. Agrāk mēdza teikt, ka skolotāji vienmēr ir bijuši un būs. Tagad par to vairs nevaram būt tik pārliecināti. Šajā nozarē ir svarīgi izmantot visus iespējamos motivācijas instrumentus – kā jau jebkurā darbavietā.

Kā jūs gribētu redzēt nākotnē maināmies izglītības nozari tehnoloģiju iespaidā?
Linda. Es gribētu, lai skolotājs pirmām kārtām zina, kā organizēt un vadīt mācīšanās procesus. Jā, ir nianses, kas ir jāņem vērā digitālā vidē, bet pats svarīgākais ir prast vadīt mācīšanās procesu. Tāpat es vēlētos redzēt, ka atbildīgie cilvēki ne tikai vārdos runātu, ka būt skolotājam ir prestiži, bet izrādītu to arī ar aktivitātēm un lēmumiem. Visi runā, ka ir nepieciešami jaunie skolotāji, bet kāpēc lai jauns cilvēks, kam visa pasaule ir atvērta, izvēlētos skolotāja profesiju, ja mēs ilgstoši neesam atbalstījuši skolotājus? Tie ir lieli jautājumi, uz kuriem atbildes nav vienkāršas.
Andris. Es paredzu, ka nākotnē mācīšanās ir skolotāja vadīts process, kur dažādas tehnoloģijas ir viņa darba instrumentu kopums. Domāju, ka nākotnē skolotājiem lēmumus palīdzēs pieņemt datos balstīta informācija. Piemēram, mākslīgais intelekts var piedāvāt dažādus uzdevumus, modelēt situācijas, piedāvāt aktivitātes virtuālajā realitātē, bet visi šie dati nonāk pie skolotāja un to attīstībai var izsekot līdzi.