Agrāk un tagad. Kas mainījies?

Dzīve ar viedierīci pie rokas kļuvusi tikpat pašsaprotama kā svaigs gaiss vai ūdens, it īpaši šobrīd, kas daudzi no mums mācās un strādā attālināti. Paralēli realitātei pavīd doma, vai tikai dažādi gadžeti, mobilās lietotnes un internets neizmainīs cilvēci līdz nepazīšanai un nelaupīs vērtības, ko uzskatām par klasiskām. Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks skaidro, ka līdzīgi jautājumi bijuši raksturīgi arī iepriekš vēsturē, attīstoties tehnoloģijām, kad, piemēram, zirgu pajūgu nomainīja auto; spalvaskātu – lodīšu pildspalvas u.tml.

Konkurence rokrakstam
TAGAD: Par to, ka tehnoloģiju ietekmē mainās rakstīšanas stils, visvairāk satraucas vidējā un vecākā paaudze. Lielākoties tie, kuriem ir augstākā izglītība.

ARĪ AGRĀK: Vecākajai paaudzei allaž bijis raksturīgi uzskatīt, ka tas, kā viņi savulaik darīja – bija pareizi, bet tas, kā dara tagad – nepareizi. Tas attiecas arī uz ikdienas un darba piederumu lietošanu. “Kad 20.gadsimta sākumā visi rakstīja ar spalvaskātiem, bet skolās daži skolēni tikko sāka izmantot pirmās tintes pildspalvas, skolotāji spurojās pretī, lai šo inovāciju apkarotu, sakot, ka kaligrāfiski pareizi var rakstīt tikai un vienīgi ar spalvaskātu. Iespējams, daļēji tā domāt bija pamatoti, bet tas vienalga neliedza pildspalvām drīz nonākt vispārējā apritē. “Kad pats 1976.gadā sāku mācīties 1.klasē, skolotāji paģērēja, lai turpmāk rakstām tikai ar tintes pildspalvām, kaut daudzi jau lietoja lodīšu pildspalvas. Arguments līdzīgs – ar lodīšu pildspalvām nevar glīti rakstīt, tā bērni tikai riskē sabojāt savus rokrakstus, cietīs pareizrakstība. Kad vēlāk arī lodīšu pildspalvai parādījās jauns konkurents – dators, argumenti palika tie paši – kā gan skolēni tagad iemācīsies rakstīt? Sīkā motorika neattīstīsies, rokraksti būs neglīti,” sociālantropologs Klāvs Sedlinieks raksturo gadsimtiem nemainīgos aizspriedumus.
Psiholoģe Indra Majore-Dūšele gan uzsver to, ka, rakstot datorrakstā un darbinot klaviatūru, netiek iesaistīti tik plaši smadzeņu reģioni kā tas notiek, kad rakstām ar roku un pildspalvu. Tāpēc arī pieaugušajiem būtu jāturpina rokrakstā veidot vismaz pirkumu sarakstus vai plānotājā pierakstīt paredzētos darbus, jo, pirmkārt, tā rakstīto ir vieglāk iegaumēt. “Arī bērni jāmudina zīmēt uz papīra un rakstīt ar roku, jo tikai tā tiek trenēta smalkā motorika, cenšoties pārvaldīt savas rokas, lai izdotos glīts rokraksts – tas ir būtiski, lai attīstītu tās smadzeņu daļas, kas nākotnē mums nodrošina spēju optimāli mācīties. Varbūt arī mūsdienās glītam rokrakstam vairs nav tik liela nozīme kā agrāk, bet, domājot par smadzeņu attīstību un mācīšanās potenciālu, rakstīšana ar roku aizvien ir neaizstājama.”

Katram gadsimtam savs dīkdienības stils
TAGAD: Pieaugušos visās vecuma grupās kaitina jauniešu sēdēšana internetā. Otra iezīme, kas vecākajai paaudzei “krīt uz nerviem” jauniešos – nenopietna attieksme pret dzīvi, mācībām un darbu.

ARĪ AGRĀK: Kā otra bezjēdzīgākā lieta, ar ko jaunieši nodarbojas sociālajos tīklos, tiek minēta datorspēļu spēlēšana (34%), lai gan ne visas spēles ir nelietderīga laika izšķērdēšana. Piemēram, “Among Us” ir tā pati vecā labā kāršu spēle “Mafija”, kas māca iepazīt cilvēkus, izprast uzvedības modeļus, “Roblox” – attīsta matemātiku, ekonomikas zināšanas un pārdošanas prasmes.
Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, analizējot pētījuma datus, ievērojis – jo vecāks cilvēks, jo vairāk viņu kaitina jauniešu “sēdēšana” internetā. “Tas tādēļ, ka līdz ar paaudžu maiņu izmainās arī tas, ko uzskatām par nopietnu un cienīgu darbu. Piemēram, manas mātes jaunībā, viņas vecmāmiņa uzskatīja, ka dienas laikā lasīt grāmatu, tā ir slinkuma pazīme, bet šodien par bērniem, kuri visu dienu lasa gramatu, priecājamies, saucam viņus par lieliem malačiem, bet par dīkdieņiem uzskatām tos, kuri spēlē datorspēles. Varam tikai minēt un fantazēt, ko šī brīža jaunākā paaudze nākotnē pieaugot atkal teiks saviem bērniem: “Redzi, es visu dienu bērnībā spēju spēlēt vienu datorspēli, bet tu nevari pat....” “Nedaudz mainījusies arī izpratne par darba un atpūtas līdzsvaru. Pēckara paaudzes nevarēja atļauties tik daudz laika veltīt sev, bija jāstrādā, tādēļ šie cilvēki aizvien augstāk par visu vērtē padarītu darbu, vēl labāk, ja to var praktiski novērtēt. Tiesa, arī jaunākā paaudze piesaka savas tiesības atpūsties un viņiem ir tiesības to darīt tā, kā vēlas – kaut vai spēlējot videospēles. Tomēr ar vienu piebildi – ja vien jaunais cilvēks tiek galā ar savām reālajām saistībām pret darbu, ģimeni, mācībām, pienākumiem,” piebilst psiholoģe Indra Majore-Dūšele.



Digitālā grāmata nekalpo statusa apliecināšanai
TAGAD: Grāmatas varam lasīt telefonā, lai arī grāmatām papīra formātā tehnoloģijas joprojām nav konkurenti – vēl aizvien 60% dod priekšroku īstas grāmatas lasīšanai un tikai 21% to dara digitālajā vidē.

ARĪ AGRĀK: “Senāk katra privātā bibliotēka kalpoja arī kā cilvēka statusa apliecinājums, lepnums,” atzīst sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Ja ciemos nāca viesi, aplūkojot bibliotēku, varēja novērtēt tās īpašnieka intelektuālos apvāršņus un izdarīt par šo cilvēku secinājumus. Šobrīd pat tuvākie ģimenes locekļi nenojauš, kāda veida saturu katrs savā ierīcē patērējam. Ar digitālajām grāmatām nav iespējams dalīties, identificēties, tās aizdot citiem vai aizņemties. Digitālajā vidē grāmatu apmaiņas process un sava statusa izrādīšana ar grāmatām ir daudz sarežģītāka.
Psiholoģe Indra Majore – Dūšele saka tā: “Īsta papīra grāmata tomēr sniedz cita veida baudījumu, tajā ir kaut kas ļoti sensors – sajūta, turot grāmatu rokā vai pāršķirot lapu – to ekrāns nenodrošina. Bet, ja jautāsiet, kā lai grāmatās izlasīto gudrību izpauž šajā tehnoloģiju laikmetā, es puspajokam teiktu, ka varam izpausties ar gudrām slejām, ko rakstīt sociālajos tīklos.”

Jauns “pagalms”, kur draudzēties
TAGAD: 75% senioriem vecumā no 60-74 gadiem šķiet, ka bezjēdzīgākais, ko jaunieši dara internetā – notriec laiku sociālajos tīklos. Vecumā no 18-29 gadiem jaunieši internetā atrod iespējas izklaidēm un atpūtai (60%), komunicē ar draugiem (50%), turpretim seniori izklaides iespējas internetā atrod 49% gadījumu, bet kā vietu, kur socializēties, izmanto tikai 19%.

ARĪ AGRĀK: Meklēt un iegūt informāciju, sarunāties, baumot, lasīt grāmatas vienmēr bijusi fundamentāla vērtība, jo informācijas iegūšana rada zināmu drošības stāvokli par to, kas notiek tavā apkārtnē, kādā vidē dzīvo un uzbur sajūtu par šķietami paredzamu dzīvi. “Šī iemesla dēļ mums tā patīk sociālie tīkli, jo tie arī sniedz šo drošības un paredzamības sajūtu,” piebilst Klāvs Sedlenieks.
Atšķirības ir arī paradumos, kā ierīces lieto vecākā un jaunākā paaudze. Ja jaunībā ir vēlme paplašināt savu draugu loku, jo vecāks kļūst cilvēks, jo svarīgāk ir izkopt jau esošās attiecības ar tuvajiem cilvēkiem un draugu loka paplašināšana vairs nav būtiska. Indra Majore-Dūšele uzsver, ka komunikācija dzīvē un digitālajā vidē nav liekamas vienos svaru kausos: “Komunicējot viens pret vienu dzīvē, nozīme ir gan balss intonācijai, gan ķermeņa valodai, emocionāliem stāvokļiem – reālā klātbūtne liek mācīties, kā otram pielāgoties, kā saprast, kā nolasīt, atbildēt un apgūstam to, ko sauc par emocionālo inteliģenci. Bez šīm prasmēm komunicēt klātienē cilvēks neiemācās pārvarēt pirmo mulsumu, nedrošību un bez šīm iemaņām nākotnē var būt sarežģījumi arī veidojot partnerattiecības. Turpretim komunikācija virtuālajā vidē salīdzinoši ir vienkāršāka.”


Nemainīga vērtība – ilgas pēc brīvā laika
Savā ziņā tehnoloģiju attīstības dzinējspēks vienmēr bijusi vēlme pēc “slinkošanas”, jo visas inovācijas radītas, lai dzīvi padarītu vieglāku. “Dīvainā kārtā tā nenotiek,” piebilst Klāvs Sedlenieks. “Arvien atrodam jaunus veidus kā sevi nodarbināt un bieži tas saistīts ar naudas pelnīšanu vai statusa veidošanu, kas noved pie tā paša – ka atkal trūkst laika, kaut ar tām iespējām, kas mums ir šobrīd, lai sasniegtu tādu dzīves līmeni, kas skaitījās labs pirms 100 gadiem, šodien pietiktu pastrādāt vien dažas stundas dienā vai pāris dienu nedēļā. Cilvēkam vienmēr bijis pa spēkam pielāgojies pārmaiņām, nav iemesla domāt, ka nespēsim pielāgoties arī tehnoloģiju attīstībai.” Protams – kur notiek pārmaiņas un attīstība, tur arī raizes par to, kā tas skars mūsu katra dzīvi personīgi, bet tad...viss nāk, pāriet, aiziet tālumā. Un sākas viss no gala.