Vai modernās tehnoloģijas atņem mūzikai dvēseli?

Pamatu pamatos mūzika ir mākslinieciskā izpausme un tikai tad – tehnoloģija. Taču mūsdienu tehnoloģijas lielā mērā maina mūziku – māksliniekiem ir daudz plašāks instrumentu portfelis, kas atvieglo mūzikas “ražošanu”. Tehnoloģijas ļauj ierakstu uzlabot līdz nepazīšanai, tādējādi pazaudējot dzīvās performances neperfektuma šarmu, kas raksturīgs daudziem pasaulslaveniem mūziķiem.

Par mūziķi šobrīd var kļūt teju jebkurš, tāpēc nozare kļūst demokrātiskāka. Mainās arī ierakstu process, kā rezultātā acumirklī Latvijā radīta mūzika var būt pieejama straumēšanai otrā pasaules malā. Nekad agrāk tas nav bijis iespējams. Par to, kā tehnoloģijas maina mūziku, sarunājas Latvijas mūzikas tehnoloģiju jaunuzņēmuma “Sonarworks” līdzdibinātājs Helmuts Bēms un multiinstrumentālists un producents Rihards Fedotovs, kurš pazīstams ar skatuves vārdu Rick Feds.

Laikam jau visai sen mūzika nav tikai kāda instrumenta spēlēšana tikai tā dabiskās sadzirdamības sasniegšanas robežās. Cik tehnoloģiska šodien ir mūzika?
Rihards. Man cilvēki bieži prasa, kāpēc es kādreiz spēlēju akustiskos instrumentus, bet tagad vairs nē. Kopā ar gaismām un vizualizācijām manā rīcībā ir daudz lielāks un jaudīgāks instruments nekā tikai klavieres. Tikai ar viena instrumenta spēli nav iespējams nodrošināt pieredzi, ko vēlos sniegt. Tehnoloģijas paplašina manas rokas, un ar to palīdzību es varu radīt citu realitāti, padarīt klausītāja pieredzi plašāku. Tas mani motivē turpināt strādāt. Protams, tajā paša laikā ir jāatrod mūzikas smalkā stīga. Ja skatāmies uz cilvēces evolūciju domu izklāstā, manā skatījumā vislielāko iztēli veicina skaņa – vari ceļot tālu kosmosā, izpaužot dažādas cilvēka pieredzes vai radot dažādas vides.
Helmuts. Ātrā atbilde uz šo jautājumu ir – ļoti liela. Notiek transformācija, ieejam vidē, kur tehnoloģijas dominē arvien vairāk. Es domāju, ka šobrīd esam punktā, kur, kā jau Rihards teica, tehnoloģijas palīdz izpausties. Pašlaik cilvēki ir mazliet apjukuši – ir tik daudz iespēju un ir jāatdod pareizā formula, kur ir viduspunkts starp tehnoloģijām un radošo izpausmi. Piemēram, Amerikā šobrīd komerciālajā tirgū vecā mūzika ir populārāka nekā jaunā, tā veido 70% no tirgus. Viens iemesls, kāpēc tā notiek, varētu būt tas, ka pamatu pamatos mūzika ir mākslinieciskā izpausme un tikai tad – tehnoloģija. Taču pašlaik mūzika ar tehnoloģiju palīdzību ir aizšāvusies par daudz tālu no mākslas.

Cik tālu?
Helmuts. Piemēram, 70. gados cilvēks mūzikā neko nevarēja darīt, ja nemācēja labi spēlēt instrumentu. “Sonarworks” daudz strādā ar ierakstu studijām. Kad runājam ar skaņu inženieriem, viņi atceras vecos, labos laikus, kad uz studiju nāca mūziķi, kuri mācēja dziedāt un spēlēt. Tagad bieži vien mūziķi īstenībā nemaz nemāk savu arodu – viņus “izvelk” tehnoloģijas, tāpēc cilvēki sāk novērtēt mūziku, kas ir radīta ilgu laiku atpakaļ, kad tajā bija mazāk tehnoloģiju un vairāk mākslinieciskās izpausmes. Piemēram, ir pat lietotne, kas ļauj dušā iesvilpot melodiju un aplikācija no tā rada mūziku, kā rezultātā cilvēkam šķiet, šo mūziku ir radījis viņš. Šajā gadījumā tehnoloģijai ir daudz lielāka loma nekā cilvēkam.
Taču tehnoloģiju stāsts ar šo neapstāsies – šis ir tikai brīdis, kur jāatrod jauns līdzsvara punkts starp tehnoloģiju un mākslu. Kopumā ilgtermiņā mēs redzēsim tehnoloģiju uzvaras gājienu. Paredzams, ka nākotnē lielākā daļa cilvēku komerctirgū klausīsies datora radītu mūziku. Piemēram, cilvēkiem patīk, ka, braucot liftā, skan mūzika. Šo lauku labi “nokops” datori – tur, iespējams, pat vispār nevajadzēs cilvēka iesaisti. Mūziķa loma nākotnē varētu būt precīzi noķert sabiedrībā valdošu noskaņu un to virzīt. Daudzi mūziķi šobrīd izvairās no politikas, bet, manuprāt, vēsturiski daudzi slaveni mākslinieki mūzikā ir pauduši politiskus uzskatus, un tā ir cilvēka unikalitāte, ko datoram ir daudz grūtāk nokopēt.

Rihard, vai vari tam piekrist?
Rihards. Helmuts vairāk runā par mūzikas radīšanu, bet es koncentrējos uz izpaušanos dzīvajā, kur tehnoloģijas paplašina manas rokas. Es piekrītu, ka var būt nomācoši, ka var tagad nonākt pie materiāla bez muzikālajām zināšanām. Smagie gadi skolā, mācoties mūzikas teoriju, kādam no jaunās paaudzes var šķist traucēklis. Tas noved pie tā, ka mūzikas radīšanā daudzi izmanto gatavās skaņas, melodijas, akordus – nopērc tos, sabīdi kopā un esi mūziķis. Tiek izmantota miksēšana, māsterēšana – tehnoloģijas pārņem šo jomu. Tas notiek ļoti ātri, tas ir neapstādināms process. Tas savā ziņā ir nedaudz depresīvi un nomācoši – mūzika zaudē daļu savas dvēseles.
Man ir svarīgi, ka man ir mana studija, kur es pats radu skaņas. Tas mani interesē daudz vairāk nekā dabūt skaņu, ko kāds cits ir radījis. Mans uzdevums mūzikā ir izmantot tehnoloģiju tādā veidā, lai tās papildinātu mani. Taču es arvien pārvaldu datoru, saglabājot mūzikas dvēseliskumu.

Helmuts. Šī saruna rada pārdomas, kas vispār ir mūzikas loma. Tā ir eksistējusi super sen – cik sen vien bija sabiedrība, tik sen kaut kādā mērā pastāvēja arī mūzika. Kad senie cilvēki sēdēja pie ugunskura un ēda mamutu, viņi visticamāk muzicēja. Ja skatāmies uz klasiskās mūzikas ēru, kad tika radīta mūzikas teorija, viss bija par un ap performanci. Nebija ierakstu – bagāti cilvēki aicināja mūziķus uz mājām, kur notika koncerti. Mūzika kā performance un komunikācijas forma saglabāsies, tas ir daudz ilglaicīgāks modelis par ierakstiem. Albumu izdošana, kas mūziķiem dod iespēju sevi nodrošināt, ražojot mūziku, ir relatīvi moderns veidojums. Iespējams, būs populāri mūziķi, kuri spēs sevi nodrošināt, ražojot mūziku, bet kopumā varētu mainīties izpratne par to, kas ir un ko dara mūziķis.
Interesanti, ka šobrīd mūzikā vairāk nekā pusi no visa tirgus veido viens žanrs – hiphops. Un salīdzinājumā ar visiem citiem tas tikai aug un aug. Tas varētu būt skaidrojams ar to, ka hiphops ir tilts starp iepriekšējo modeli un jauno – hiphops ir par komunikāciju, vēstījumu. Līdzīgi revolucionārs komunikācijas ziņā pirms dažām desmitgadēm bija, piemēram, “Pink Floyd”. Tā nebija tikai mūzika – tas bija vēstījums, politika, virzītājspēks cilvēces domai. Ja skatos kopumā uz šī brīža komerciālo mūziku, tā šo lomu ir zaudējusi. Mūzika arvien vairāk tiek radīta pēc šablona, formulām, kur ir zināms, kas strādā. Un šo mūziku labi var radīt datori.

Runājot par konkrētām tehnoloģijām, viena no šī brīža aktualitātēm ir 5G. Kā šī tehnoloģija mainīs mūziku? Varbūt tās ietekmi jau var just?
Helmuts. “Sonarworks” dažos projektos strādā ar auto nozari, un šajā jomā klasisks produkta cikls ir pieci gadi – šobrīd tiek strādāts pie mašīnām, kas tirgū būs pēc pieciem gadiem. Tur es saskaros ar mūzikas inovācijām, kas nebūtu iespējamas bez 5G. Viena no tām ir trīsdimensionāla skaņa, kas var nākt no jebkuras puses. Tas ir ļoti interesants formāts, ko tehniski var saukt par objektu bāzētu audio. Šīs tehnoloģijas attīstība iet rokrokā ar pieņēmumu, ka nonāksim virtuālās realitātes vidē. Tieši tāpēc tagad virtuālajā realitātē un metaversā tiek ieguldīti miljardi. Piemēram, ja šis mūsu zvans notiktu nākotnes metaversā, būtu svarīgi, lai arī skaņa nāk no tās puses, kur, piemēram, atrodas Rihards, nevis otras. Lai to īstenotu, ir vajadzīgs daudz vairāk datu nekā šobrīd nepieciešams un tiek patērēts. Un to palīdzēs realizēt 5G tehnoloģija.

Es agrāk biju diezgan skeptiski noskaņots pret trīsdimensionālu skaņu. Vairākās paaudzēs ir ieskaņojusies koncepcija, kā izklausās mūzika – aiziet uz koncertu un priekšā uz skatuves kāds muzicē. Objektu bāzēts audio vairs nedefinē skatuvi kā skatuvi. Pirms kāda laika birojā iekārtojām pilna izmēra “Dolby Atmos” ierakstu studiju, lai pašiem būtu iespēja pieredzēt mūziku, kas ir radīta šādā formātā. Paņēmu pusdienu brīvu un ilgi klausījos dažādu mūziku, kas radīta šajā formātā, lai saprastu, kas tas ir, kādas ir tās izpausmes. “Dolby Atmos” ir pieejamas dažas vēsturiski labi zināmas dziesmas. Secinājums – šī ir radikāli jauna koncepcija, kas paver skaņai kustības brīvību, tā ceļo no vienas vietas uz citu. Šī tehnoloģija sniedz papildu māksliniecisko vērtību. Taču māksliniekiem vēl daudz jāmācās tajā izpausties. Pagaidām lielākā daļa mūziķu nezina, kā šajā tehnoloģijā izpausties, jo nekad iepriekš nekas tāds nav bijis iespējams. Tagad mūzikas radīšanā paveras daudz papildu iespējas. Lai tās saprastu, ir jāeksperimentē.
Rihards. Esmu izmantojis “Dolby Atmos” iepriekš, taču, ja izpilda dzīvajā, ir jārēķinās ar aizturi. Ceru, ka 5G aizturi samazinās. 

Kad šī jaunā pieredze klausītājiem varētu būt pieejama plašākā mērogā?
Helmuts. Vai un cik liela būs metaversa tendence, ir laika jautājums. Ar tehnoloģijām bieži vien ir tā, ka ir milzīga ažiotāža, bet, kad tehnoloģija nonāk tirgū, seko kritums. Taču, ja tehnoloģija ir dzīvotspējīga, tā sāk savu patieso uzvaras gājienu. Pieļauju, ka metaversa ziņā mēs pašlaik esam ažiotāžas stadijā, kur daudziem šķiet, ka tas būs tūdaļ un visur. To var redzēt arī pēc tā, kā “Facebook” nomainīja nosaukumu uz “Meta”, lai asociētu to ar metaversu. Nākotne rādīs, cik lielā mērā metaverss kļūs par ikdienu, bet es nedomāju, ka tas notiks divu vai trīs gadu laikā.
Jaunie formāti ir sarežģīti, un sarežģītība ir liels izaicinājums tehnoloģiju adaptācijai. Tāpat, lai strādātu ar jaunajiem formātiem un tehnoloģijām, ir jāmaina domāšana. Ja pie tā nonāksim, tad 5G nodrošinās šo pieredzi.

Ko labu un sliktu tehnoloģijas ienes mūzikā?
Helmuts. Pozitīvā lieta ir tā, ka mūsdienās mūziku varam nodot tālāk tehniski daudz augstākā kvalitātē nekā agrāk. Arī mūzikas straumēšana ir pilnībā izmainījusi piekļuvi mūzikai.
Tehnoloģijas ļauj cilvēkiem vairāk izpausties radoši, vienlaikus atbrīvojot no piepūles, kā rezultātā tiek zaudēta mūzikas mākslinieciskā vērtība. Šobrīd mūzikā ir izplatīta kvantizēšana. Piemēram, studijā katrs no grupas dalībniekiem ieraksta savu daļu, un pēc tam dziesma tiek sadalīta daudzos mazos gabaliņos un apstrādāta. Rezultātā ar tehnoloģiju palīdzību no neprofesionāliem mūziķiem tiek iegūta perfekta performance – viss ir prefekti taktī, pēc notīm, visas kļūdas ir izlabotas. Tehnoloģijas ļauj jebkuram radīt tehniski perfektu mūziku, kas nogalina mikro kļūdu izpausmi, kas uzrunā auditoriju. Taču mūzika lielā mērā ir saistīta ar mikro lietām, kas raksturo mākslinieku un padara viņu tieši tik populāru. Vēsturiski leģendāri mūziķi, piemēram, Fredijs Merkūrijs no mūzikas viedokļa neizklausās perfekti. Ir nelielas nobīdes, kas rada to īpašo sajūtu, ko nodrošina tieši mūzikas neperfektums, kas raksturīgs dzīvajai performancei.
Rihards. Mēs šodien esam lielā mērā atkarīgi no tehnoloģijām, nespējam bez tām dzīvot. Esam vienots organisms. Kā teica Helmuts, sliktā ziņa ir tā, ka šādos apstākļos ir risks pazaudēt individualitātes izpausmes un personīgo unikalitāti. Ja pie manis uz studiju atnāk ierakstīt mūziku kāds, kurš nespēj tik labi nospēlēt – es varu visas kļūdas izlabot, kā rezultātā izklausās, ka ir spēlējis ģēnijs. Tas ir nedaudz bīstams, ne līdz galam saprotams stāvoklis, kas mūzikas radīšanai ir lielāks drauds nekā performancei. Vienlaikus tehnoloģijas paplašina manas rokas gan mūzikas radīšanai, gan performancei nonākt pie kaut kā jauna, nedzirdēta, dot klausītājiem jaunu pieredzi. Es apvienoju vizuālo stāstu ar skaņām, sniedzot pasaulei kaut ko nebijušu. Tas ir iespējams tikai pateicoties mūsdienu tehnoloģijām. Tas ir kaut kas jauns.

Varbūt neperfektums mūzikā ļauj ienākt plašākam cilvēku lokam un to demokratizē?
Rihards. Jā, šobrīd jau katrs otrais cilvēks ir mūziķis. Ja kaut ko nezini, ātri vari uzzināt, iemācīties. Tāpat tehnoloģijas var palīdzēt izlabot kļūdas ierakstā, taču uz skatuves dzīvajā tik un tā vajadzēs uzstāties tā, kā proti. Pozitīvi, ka cilvēkiem ir iespēja izlikt savas emocijas mūzikā. Mūzika ir gan dziedināšana, gan domu apmaiņa un vienlaikus arī meditācija.