Tehnoloģiju pratība ir nākotnes atslēga

Ieva Štāle

Pandēmijas laiks arī bērniem būtiski mainījis vajadzības pēc datora vai citas viedierīces, kas nodrošina piekļuvi internetam. Ja pirms krīzes dažkārt vecāki varēja bārties un nosodīt savas atvases “sēdēšanu internetā”, tagad pieeja tehnoloģijas rīkiem kļuvusi nepieciešamība.

Trīs svarīgi aspekti

Kaspars Kauliņš, valodu tehnoloģiju uzņēmuma Tilde biznesa attīstības vadītājs un tehnoloģiju entuziasts atzīst: “Krīzes laikā tehnoloģijas palīdzējušas nodrošināt mācīšanos attālināti un neat-griezeniski ietekmējušas izpratni, attieksmi un pieeju izglītības procesiem visā pasaulē.” Daudzi informācijas tehnoloģiju uzņēmumi aktīvi iesaistījās straujajās pārmaiņās, sniedzot konsultatīvu atbalstu un padarot savus risinājumus pieejamākus. Arī Tilde pavasarī visiem Latvijas skolēniem un skolotājiem nodrošināja piekļuvi Latvijas kultūrvēstures un literatūras zinību resursam letoni-ka.lv, un 2020. gada pavasarī lietojumu skaits auga divkārt, salīdzinājumā ar gadu iepriekš.

“Kopš pandēmijas sākšanās novērojam ļoti lielu lietotāju skaita un apmeklējumu pieaugumu,” atzīst K. Kauliņš, viņš turpina: “Viena lieta, par ko jārūpējas, lai šīs tehnoloģijas būtu pieejamas – lai mājās būtu dators vai iespēja izmantot citas ierīces, ar kuru palīdzību piekļūt informācijai. Otra lieta ir saturs. Palielinājusies satura lietošana, kas ir ļoti apsveicami, jo tas ir noderīgs saturs. Ir skaidrs, ka Letonikā jaunieši neienāk tāpēc, lai tur spēlētu spēles. Mēs domājam par to, kā padarīt informāciju interesantāku, būvējam digitālus mācību līdzekļus, viedos asistentus, kas “dzīvos” letonika.lv, lai informācijas apgūšana kļūtu aizraujošāka.” 

Šī ir pozitīvā lietošanas pieauguma pazīme, bet - līdzīgi kā ar visdažādākajām citām atkarībām - vienlaikus uz to jāraugās arī no datoratkarības iespējamības aspekta. “Ir jāsaprot, kur ir tā robeža, cik daudz laika pavadīt tīmeklī un te vecākiem tomēr būtu svarīgi saprast, ko tad bērns tajā tīmeklī dara, ar ko ir aizņemts,” norāda K. Kauliņš, viņš min arī vēl vienu svarīgu aspektu: “Tās ir digitālās prasmes – spēja izmantot tehnoloģijas, meklēt noderīgu informāciju un faktiski arī mācīties, apgūt zināšanas, izmantojot tehnoloģijas. Tas mūsdienu pasaulē ir kritiski, lai vēlāk, izaugot, jaunais cilvēks būtu konkurētspējīgs darba tirgū, varētu apgūt nākotnes specialitātes, kurās šīs prasmes būs nepieciešamas.”

Starpnieks un līdzeklis

Tātad, dators nav ne labs, ne slikts, tas ir darbarīks jauna cilvēka rokās?  K. Kauliņš: “Es to drīzāk sauktu par mediju jeb starpnieku starp lietotāju un saturu, un iespējām, ko tehnoloģijas nodrošina. Jo dators ir tikai vide, kurā jaunieši var izmantot programmas, piekļūt informācijai caur pārlūkprogrammām. Dators vienkārši ir līdzeklis.”

Tēlaini datorvidi varam salīdzināt ar vidi cilvēku sabiedrībā – jaunietim ir iespēja izvēlēties vidi, kurā viņš grib būt, starp cilvēkiem, ar ko vēlas būt vienā kompānijā un izvēlēties arī, kādu in-formāciju un enerģiju uzsūkt. “Bet arī šeit jābūt uzmanīgam – ja datorvide ir vienīgā vide, kurā bērns komunicē, socializējas, tad tas ir bīstami. Pandēmija mūs iemeta attālinātā darba realitātē, kas daudziem bijusi izaicinoša, bet mēs tomēr nevaram iztikt bez cilvēciskā kontakta, socializāci-jas klātienē. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai bērns izaugtu kā pilnvērtīga persona, sociālspējīga vispār pastāvēt un komunicēt ar citiem cilvēkiem, veidot attiecības – arī fiziskas,” uzsver tehnoloģiju eksperts. 

Izvēle un atbildība

Taujāts, uz kādiem vaļiem balstās uzticama internetvide, K. Kauliņš skaidro: “Ir daudz rīku un pieeju, kas nodrošina iespēju ierobežot kaut kādu rīcību virtuālajā pasaulē, piekļuvi vecuma posmam neatbilstošam saturam, nepatiesai informācijai. Ir līdzekļi un veidi, un tā ir viena no prasmēm, kas būtu veidojama un mācāma skolas vecumā. Kā nošķirt uzticamu informāciju no neuzticamas? Tikai ar tehnoloģisku ierobežojumu palīdzību diemžēl mēs nevaram norobežot cilvēkus internetvidē no negatīvajām lietām, kas tajā pastāv. Attīstās programmatūras ražotāju, lietotņu izstrādātāju spēja vairāk kontrolēt to, kam un kāda ir piekļuve pie noteikta veida tehnoloģijām, satura, bet tās ir preventīvas lietas. Galarezultātā tā tomēr ir arī paša cilvēka izvēle un skolas vecuma bērniem tā ir arī vecāku atbildība.” 

Patlaban, sabiedrībai polarizējoties, novērojam, ka bieži vien arī paši vecāki neprot atšķirt, piemēram, melīgu informāciju no pārbaudītas. Kur lai bērns iegūst šo prasmi? “Te ir nozīme izglītības sistēmas, pedagogu lomai mācīt šīs lietas bērniem. Ja ģimene nevar sniegt atbalstu, veidot šādu sapratni, tam jānotiek skolā. Līdzīgi kā gadījumos, kad bērns aug nelabvēlīgā ģimenē, kur vecāku dzīvesveids neveido labu paraugu, tad ir svarīgi, lai citās vidēs, kurās bērns atrodas un komunicē, viņš vismaz redz labos piemērus. Pedagogiem svarīgi izveidot ar jauniešiem tādu kon-taktu, lai viņi saprastu, kuriem bērniem tas atbalsts, zināšanas, iemaņas un attieksme jāveido īpaši,” uzskata K. Kauliņš. 

Iespējas skolas kontekstā

Tilde strādā ar valodu tehnoloģijām. Tulkošanas rīki kā atbalsts svešvalodu apguvei, gramatikas korektors, balss sintēzes risinājumi, kas pārvērš teksu audioformātā vai otrādi, dabīgās valodas apstrādes tehnoloģijas, kas ļauj lietotājam komunicēt ar datoru – visi šie instrumenti kalpo kā palīglīdzekļi mācību procesā.

“Piemēram, runājot par asistējošām tehnoloģijām, tās var tikt izmantotas gadījumos, ja cilvēkam ir problēmas ar dzirdi un audioinformācijas apguvi; ja ir redzes traucējumi vai jauniešiem tāda samērā izplatīta problēma kā disleksija, tad balss sintēzes tehnoloģijas ir teju vienīgais veids, kā piekļūt saturam,” iespējas atklāj K. Kauliņš, viņš turpina: “Jaunieši arvien vairāk izvēlas gūt vi-zuālu informāciju. Labprāt skatās saturiskas lietas, kur, piemēram, ķīmijas eksperimentus vai fizi-kas laboratorijas darbus var mācīties videoierakstos. Novērojam, ka nereti priekšroka tiek dota nevis klausīšanās, bet vizuālajam režīmam - ja nav austiņu, tas ļauj informācijai sekot arī telpā, kur stradā citi cilvēki. Varam secināt, ka informācijas apgūšanas ceļi, pieejas un vajadzības ir ļoti atšķirīgas.” 

Eksperts atklāj vēl kādu būtisku tehnoloģiju iespēju skolas kontekstā: “Digitālā satura ir ārkārtīgi daudz, bet tas saturs, kas saistās ar latviešu valodu un kultūras vēsturi, mums jārada pašiem Lat-vijā, neviens cits to nepasniegs. Tajās jomās, kas skar vispārīgas zināšanas – fizika, ķīmija, bioloģi-ja u.c. – savukārt svarīgi, ka adaptējam pasaulē pieejamu, ļoti labu mācību saturu, un tehnoloģija, kas palīdz piekļūt saturam citās valodās, ir mašīntulkošana. Ar to var ātri tulkot lielus informācijas apjomus.”

Pašlaik Tilde strādā pie čatbotiem, kas bērniem palīdzēs apgūt literatūras darbus – kā zināms, ti-em, kam nepatīk lasīt, literatūra ir visai mokošs process... Bet būs virtuālie asistenti, kas literatūru palīdzēs apgūt interesantā dialoga formā. “Zinot, cik grūti dažkārt mūsdienu jauniešiem noturēt uzmanību, ar tehnoloģiju palīdzību cenšamies ienest spēles elementus, lai mācīšanos padarītu in-teresantāku,” piebilst K. Kauliņš.