Sabiedrības problēma: ekipēti ar tehnoloģijām, bet jēgpilnu izmantošanas paradumu nav

“Izglītības zinātņu speciālisti, pedagogi sen vairs neuzdod jautājumu – ko tehnoloģijas dara ar cilvēku; jautā – ko cilvēks dara ar tehnoloģijām. Ko bērns ar tām dara? Kāpēc viņam veidojas nevēlami viedierīču izmantošanas paradumi un kā palīdzēt,” saka Latvijas Univer-sitātes (LU) Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes prodekāne, profesore Zanda Rubene.

Wi-Fi smilškastē

Mobilo sakaru operatora Tele2 un pētījuma centra SKDS veiktajā pētījumā par paaudžu konflikti-em viedierīču lietošanā un uztverē tika aptaujāti 1000 respondenti, kuriem ir bērni vecumā no diviem līdz 17 gadiem. Aptaujā noskaidrots - 59% vecāku uzskata, ka viņu bērns laiku internetā pavada bezjēdzīgi, skatoties video saturu YouTube vai kādā citā platformā. Savukārt 46% vecāku atzina, ka bērni bezjēdzīgi pavada laiku internetā, spēlējot datorspēles. Izrādās, tikai 8% vecāku domā, ka viņu bērns internetā bezjēdzīgi laiku netērē. Vienlaikus jāatzīmē, ka tikai aptuveni puse no aptaujātajiem vecākiem pēdējā gada laikā ir kādu ilgāku brīdi sēdējuši bērnam līdzās un vēro-juši, ko atvase dara internetā. 

Cik labi mēs, vecāki, pazīstam savus bērnus? Vai tiešām zinām, ko tieši bērns dara internetā? Un ko vecāki saprot ar bezjēdzīgu laika pavadīšanu? “Pētījums arī apliecina, ka vairāk kā 70% Latvi-jas bērnu, sasniedzot septiņu gadu vecumu, jau ir sava mobilā ierīce. Tas ir liels rādītājs. No vienas puses mēs uzskatām – jā, mobilam bērnam nepieciešama mobila ierīce, no otras puses – liekam pretī nākamo pētījuma rezultātu: tikai 8% vecāku uzskata, ka bērni digitālajās ierīcēs dara kaut ko jēdzīgu. Rodas milzīgas “šķēres”’ starp to, ka bērniem iedodam rokās tehnoloģijas, tai pašā laikā esam pārliecināti, ka viedierīcēs viņi neko prātīgu nedara,” norāda LU profesore Rubene. Šī pētījuma rezultāti saskan ar iepriekšējos gados veiktajiem LU Sociālo zinātņu un Pedagoģijas fakultātes pētījumiem. “Latvijas bērni ir labi ekipēti ar tehnoloģijām, taču vecāku iesaiste ir nepie-tiekama. Iespējams, vecāki uzskata, ka viņi pazīst savus bērnus, taču ir izveidojusies situācija, kad aktīvā komunikācija ar bērnu notiek reālajā sociālajā telpā; tiklīdz bērns apsēžas pie viedierīces, viņš nokļūst “aizspogulijā” un vecāki vairs neinteresējas par to, ko viņš tur dara. Es, protams, tā negribu teikt par visiem, taču tendence ir izteikta. Tā veidojas par globālu Latvijas sabiedrības problēmu – mēs tehnoloģijas dodam bērniem, nevis lai palīdzētu pilnveidoties, kaut ko iegūt savai attīstībai, bet lai tiktu no bērna vaļā. Lai būtu miers.” Te pētnieki lieto tādu jēdzienu kā “tehnoloģijas kā aukla”. Pieaugušie no bērniem – it īpaši no maziem bērniem – ar tehnoloģiju palīdzību atbrīvojas, lai dotajā brīdī nav par atvasi jārūpējas.

Z. Rubene min kādu anekdoti: “Bērnudārza audzinātāja guļ, kamēr bērni smilškastē spēlējas. Kāpēc guļ un neuztraucas, ka mazie kaut kur aizies? Nekur neaizies, jo Wi-Fi ir tikai smilškastē. Respektīvi, ja bērna rokās ir tehnoloģija, viņš ar tās palīdzību “iekapsulējas”. 2018. gadā pēc Eiropas Komisijas pasūtījuma pētījām vecāku iesaisti un audzināšanas stratēģijas digitālajā vidē un šis Tele2 pētījums apliecina, ka nekas nav mainījies. Lai gan man šķiet, ka jaunajiem vecāki-em piemīt daudz intensīvāka pedagoģiskā iesaiste rūpēs par bērnu. Viņi grib, lai bērni izaug ideāli. Problēma tā, ka intensīvi audzinošie vecāki piekūst. Intensīvās rūpes par bērnu labi dar-bojas līdz diviem, trim gadiem; kad mazais aiziet uz bērnudārzu, intensitāte atkāpjas un pārgurušie vecāki tad izmanto tehnoloģijas, lai bērnu “izslēgtu”.”

Iemācīties “braukt ar velosipēdu”

Pētījumi pasaulē atklāj, ka, piemēram, Portugālē, Spānijā, Itālijā, Vācijas dienvidos, Francijā mazi bērni tehnoloģijas nelieto, viņiem viedierīču nav; turpretī Skandināvijā cita aina – tur mazi bērni tehnoloģijas izmanto mērķtiecīgi bērnudārzā un mājās, lai kaut ko iemācītos. “Vecāki ir blakus un līdzīgi kā mēs savulaik saviem bērniem bilžu grāmatā rādījām “actiņa, actiņa, degun-tiņš” māca jaunas prasmes. Skandināvijā valda uzskats: iemācīties braukt ar velosipēdu var tikai braucot ar velosipēdu. Taču tur bērniem nav paraduma stundām skatīties ekrānā. Mēs esam, pieklājīgi izsakoties, specifiskā situācijā: piekļuve tehnoloģijām ir, bet jēgas nav. Arī mēs, pieau-gušie, pārguruši pārnākot mājās pēc darba, mēdzam stundām kaut ko šķirstīt ekrānā. Kāpēc teicu, ka tā ir sabiedrības problēma – arī pieaugušajiem neklājas labi ar tehnoloģu izman-tošanas paradumiem. Mēs neprotam kvalitatīvi atpūsties, līdz ar to arī bērniem nevaram parādīt piemēru.”

Tele2 pētījums arī atklāja, ka vecāki daudz labprātāk atbalsta TV skatīšanos, taču profesore norāda – ja internetu lieto mērķtiecīgi un lietderīgi, tad, piemēram, internetā spēle mazam bērnam kopā ar vecākiem dod daudz vairāk, nekā multenes skatīšanās televizorā, kam nepiemīt interaktivitātes, saziņas funkcijas. “Bērniem ļaujam izveidot tehnoloģiju izmantošanas paradumus, pēc tam pārmetam, ka viņi tajās bezjēdzīgi sēž. Kurš tad vainīgs? Īsti jau vecākus vainot nevar, jo to, ka bērnam līdz divu gadu vecumam interneta izmantošanā nav nekādas attīstošas jēgas, pētnieki, neirologi un bērnu psihiatri atzina 2018. gadā; līdz tam vecākiem tas netika klāstīts un mums izauga patreizējo sākumskolēnu paaudze – bēbīši ar gadžetiem rokā,” piebilst Z. Rubene. Krīzes centra Dardedzes 2017. gada pētījumā tika noskaidrots, ka Latvijā 47% mazuļu līdz divu gadu vecumam izmanto internetu vismaz reizi dienā. 

Savukārt, runājot par pusaudžu vecākiem, Z. Rubene atzīst: “Bieži vien to, ko pusaudži dara internetā, vecāki nemaz nezina. Veidojas tāda kā aklā zona – kamēr pusaudzis sēž pie galda un ar mums runā, kā ģimene esam kopā, tiklīdz bērns apsēžas pie viedierīces un aizver durvis, mēs atstājam viņu vienu un pat neinteresējamies. Tā ir klasika: vecāki nepārzina, ar ko bērns no-darbojas internetā.” 

Atbalstot vērtības

Pētījuma gaitā lūgti raksturot sajūtas par to, ka bērns lieto viedierīces, 17% vecāku ar augstāko izglītību minēja normālu vai neitrālu attieksmi, 13% - mierīgu, bet 5% gan satrauktu, gan bažīgu. Savukārt starp vecākiem ar pamatizglītību gan neitrāla, gan mierīga attieksme ir 22%, satraukta – 4%. 

Vai pētījuma dati liecina, ka ekonomiski aktīvo iedzīvotāju ģimenēs ar salīdzinošu augstu statusu sabiedrībā un arī vecāku aizņemtībai ir loma bērnu “attiecībās” ar viedierīcēm. Vai risku šajās ģimenēs vairāk? Z. Rubene: “Pētījumi apliecina pretējo – jo augstāks vecākiem sociāli ekonomiskais statuss, jo lielākas iespējas bērnam iegūt daudzveidīgu pasaules skatījumu un izglītību. Otrs – jo augstāka vecāku izglītība, jo vairāk vecāki apzinās, ka viņiem ar bērnu ir jāsadarbojas. Bet, protams, pastāv riski saistībā ar piekļuvi tehnoloģijām. Jo ģimenē vairāk naudas, jo vairāk ierīču mājsaimniecībā. Vairāk ierīču un aizņemti vecāki var risku radīt. Taču nevaram viennozīmīgi teikt, ka “bagātie raud.” Visi šie aspekti jāliek kopā.” Profesore arī norāda – neregulētas tehnoloģiju izmantošanas paradumi veidojas visu sociālo slāņu bērniem. 

Aptuveni puse no respondentiem (52%), kuru jaunākais bērns lieto viedierīces, aptaujā nevarēja precīzi norādīt – vai viedierīču lietošana šķeļ, vai vieno viņu ģimeni; ģimenē tas neesot aktuāli. Tomēr trešdaļa aptaujāto vecāku (35%) atzina, ka viedierīču lietošana ģimeni vairāk šķeļ; tikai 4% vairāk vieno.

Jansonu ģimenē no Pierīgas aug dēls, nu jau ir pilngadīgs. Kopš pusaudža gadiem dēlēns, kā saka mamma Inese, “bija dikti aizrāvies ar datorlietām”. Inese neslēpj – par “apsēstību” ar viedierīcēm burtiski cīnījušies ar dēlu. Bet tad puisim apritēja 18 gadu, viņš samīlējās meitenē un par datoru aizmirsa. Tikai... Vecākiem nu galīgi nepatīk meitene – ko nu? Meiteni taču nevar ne “atslēgt”, ne “izslēgt”! 

Z. Rubene norāda – lietojot modernās tehnoloģijas, bērns bieži vien kompensē kaut ko, kā nav reālajā dzīvē. “Te ir runa par to, ko, kādus trūkumus šis jaunietis kompensēja ar tehnoloģijām? Iespējams arī – meklēja draudzeni. Tas jājautā psihologam, taču ir skaidrs – tehnoloģija pati par sevi nav nedz laba, nedz slikta, jautājums, kā to izmanto. Ir ģimenes, kurām WhatsApp ir sava grupa, savs čats un viņi visu laiku komunicē. Par pusaudžiem runājot, tas jau sen zināms, ka mēs varam saglabāt kontaktu, ja atbalstām viņu vērtības. Tāpēc būšana kopā ar pusaudzi, kopīga spēļu spēlēšana, pajautāšana, ko viņš internetā dara noteikti būs vienojošs faktors. Daudz vieno-jošāks, nekā “izslēdz to ļurļaku ārā, iesim tagad staigāt”, jo staigāšana ir vecāku vērtība. Ir jāmēģina veidot kontakts caur vērtībām un pusaudža skatījumu par to, kas viņam ir svarīgs. Un tehnoloģijas viņiem viennozīmīgi ir svarīgas.”