Galvenie uzsvari sarunai ar bērnu par medijpratību

Ieva Štāle

Mūsdienās medijos veidotu, glabātu un pārsūtītu informāciju uztver ļoti dažāda vecuma un attīstības pakāpes bērni. Viens no izaicinājumiem ir tas, ka mediji atšķiras un viltus ziņas var būt dažādas. Kas tās raksturo un kā tās palīdzēt atklāt bērnam, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Komunikācijas fakultātes asociētā profesore, Dr. phil. Ilva Skulte.

Lai saprastu, jāveltī laiks

“Skolas vecuma bērni, it sevišķi padsmitnieki, daudz ir dzirdējuši par drošību internetā un viltus ziņām, zina un prot paši rediģēt attēlus un video. Jautājums ir tikai par to, vai viņi praktiski ieraduši rīkoties atbilstoši tam, kas mācīts vai stāstīts un veltī laiku, lai patiešām padomātu, kam ticēt un kā rīkoties ar informāciju, ko saņēmuši. Jo to ietver kritiskas lasīšanas prasme – izvērtēšanu, salīdzināšanu, atturēšanos dalīties, pat dažkārt skatīties, ētisku attieksmi pret citiem, priekšstatu par sekām – to visu ietver sistēmiska pieeja,” skaidro I. Skulte, viņa turpina: “Sa-vukārt, pirmsskolas vecuma bērnu mediju lietojums, kas ietekmē viņu pasaules uztveri, ir daudz smalkāka lieta – katrā vecumā būtu jādomā par savai attīstības pakāpei ieliekamām zināšanām un prasmēm arī mediju pratības ziņā.”

Mediji ir dažādi – teksts, attēls, bet arī audio un video var radīt nepareizu izpratni un reakciju, tas var būt sagrozīts un pavisam izdomāts, un inscenēts – tā saucamo viltus ziņu paveidu ir daudz. “Lai to saprastu un atklātu, jāveltī tam laiks – jāpievērš uzmanība ziņas avotam, vietai, kut tā pub-licēta un kas ir tās autors, publikācijas laikam, argumentācijas loģikai (rakstītā tekstā) vai ticamībai (attēlā vai video, kur mūsdienu dziļviltošanas tehnikas ir nopietns jauns drauds). Jāizvērtē arī tas, cik lielā mērā ziņa pati, tās virsraksts vai pievienotais attēls rada uztvērējā emocijas – jo, ja tās ir tik spēcīgas, ka “izslēdzam” kritisko domāšanu, tad te ir nopietns pamats aizdomām un pārdomām,” norāda I. Skulte.

Dzīvo internetā

Bērnam jāzina, ka informācija var būt dažāda, kā par to runāt ar pirmo klasīšu bērnu, kā ar pusaudzi? I. Skulte: “Skaidrs, ka atšķirīgi. Te jāņem vērā gan bērnu psiholoģiskā, gan emocionālā, gan kognitīvā attīstība, gan viņu socializācijas īpatnības, gan mediju lietojuma īpatnības un ne tikai. Mans viedoklis ir, ka jau no pirmajām klasēm būtu jāsaka, ka ne viss, kas izskatās pēc ziņas, ir ar augstu ticamības pakāpi, bet jāsāk ar to, ka nedaudz jāmaina iemācāmais priekšstats par tekstu veidiem, pievēršot plašāku un sistēmiskāku uzmanību tam, kā tie top. Mēs nenovērtējam bērnu spējas saprast sarežģīto un, gribot viņiem iemācīt svarīgo par pasauli pakāpeniski, ejot no vienkāršā uz komplicētāko, bieži vien ieliekam viņos savus stereotipus un aizspriedumus.”

RSU asociētā profesore uzskata - mūsdienās no pirmās klases vajadzētu gan apgūt programmēšanas (kodēšanas) loģiku, gan pievērst uzmanību multimodalitātei (tam, ka domu var izteikt saistot gan vizuālu, gan tekstuālu un audiālu izteiksmi), gan arī tam, kā darbojas masu mediji – plašsaziņas līdzekļi. Ko nozīmē reklāma, kas ir sabiedriskās attiecības, kā top ziņas un kam tās vajadzīgas demokrātiskas iekārtas kontekstā, kur no tā, kam ticēs pilsoņi, atkarīgi šo pašu pilsoņu tālākie dzīves apstākļi.

Taujāju, kāda ir Ilvas Skultes pašas kā mammas pieredze un novērojumi – kā bērni uztver vispār informāciju internetā. Kam pievērš vairāk uzmanības?

“Bērni internetā lielā mērā dzīvo, un tas jāpieņem kā fakts, sevišķi pandēmijas apstākļos. Domāju, ka Instagram, Snapchat, WhatsApp vai TikTok ar visu savu vieglo, it kā virspusējo socializācijas loģiku būtu jāuzlūko kā formāti, kas katrs noteiktā veidā formē domāšanu, izturēšanos, attiecības starp cilvēkiem, normas un daudz ko citu. Pie tam šīs lietotnes mainās un nomainās. FB vairs nav tas, kas bija agrāk, FB ir “mammu” sociālais medijs. Man kā mammai šobrīd vissvarīgāk liekas, ka, neskatoties uz attiecību daudzveidību, ko pusaudži pilnībā neatkarīgi var veidot internetā (un daudzas no tām var būt saistītas ar riskiem un draudiem), tomēr cilvēks ekrāna komunikācijas apstākļos, esot kopā ar visiem, ir vientuļš. Tā liecina vienas no pazīstamākajām interneta laikmeta psiholoģijas pētniecēm - Šerijas Tērklas pētījums (viņas grāmatas nosaukums: Alone Together). Tas šajā brīdī, domājot par savu pusaudzi meitu, mani nodarbina visvairāk, arī modes uz “mentālajām novirzēm”, domām par pašnāvību, kas izplatās internetā kā vīrusi,” atklāj I. Skulte.

Var teikt arī tā, ka pusaudža vecumā, saskaroties ar savu noskaņojumu un sajūtu izmaiņām, inter-nets piedāvā skaidras (un dažādas) atbildes. “Tas nav slikti, jo internets – kā sociālie mediji, tā portāli un dažādas mājaslapas - ir alternatīvs, ērts un ļoti bieži bagātīgs un lietotājam draudzīgs zināšanu avots. Un tomēr jābūt ļoti uzmanīgam – ne tikai tādēļ, ka informācija var būt daļēji vai pilnībā nepatiesa. Arī tādēļ, ka jāzina, ko darīt ar informāciju, kā sekot tam, ko iegūtā informācija dara ar tevi; vai visu, ko aprakstījuši citi, var attiecināt uz sevi. Jo lietot sociālos medijus ir tas pats, kas lietot zāles, kuru iedarbība ilgtermiņā nav izpētīta. Uzskatu, ka nav no tām jāatsakās, tieši otrādi, jāņem no tā ņemamais, bet jāseko un jāuzmanās līdzi, kad parādās jauni fenomeni, piemēram, dažādas virāli izplatītas prakses un uzskati. Tādēļ, man, piemēram, prieks, kad mana meita pagājušogad konsultējās par tādu interesantu sociālo mediju vidē populārizētu praksi kā “realitātes nomaiņa” (reality shifting). Nedomāju, ka tas ir kas ļauns, bet skaidrs, ka der zināt, kas notiek un uzmanīties.”

Ievelc elpu un padomā!

Kā ar bērnu runāt par mērķiem, kuru dēļ tiek publicēta dezinformācija? Katra vēstījuma mērķi ir dažādi - no nevainīga joka līdz propagandai. Te gan uzreiz jāsaka, ka dezinformācija ir termins, kas vēsturiski attiecināms tieši uz mērķtiecīgi veiktām politiskām kampaņām, bet arī tās var daļēji balstīsties gluži nevainīgos jokos un anekdotiskos vai fantastiskos stāstiņos, kam neviens it kā netic, piebilst I. Skulte, viņa turpina: “Nedomāju, ka no bērniem kaut kas jāslēpj, vai skaidrojums jāatstāj uz vēlāku laiku. Kā jau teicu, manuprāt, bērni ir spējīgi uztvert arī sarežģītu, kompleksu skaidrojumu. Ja mēģināsim tā izskaidrot, varbūt viss netiks saprasts, bet vēlāk viņi izrādīsies gatavāki dziļākai izpratnei. Bez tam vecāki konkurē ar sociālajiem medijiem – ja neattieksimies pret bērniem nopietni, pēc gada izrādīsies, ka viņš par visu zina smalkāk kā mēs no kāda blogera. Un tad var tikai minēt – atbalstīsim mēs šo skaidrojumu, vai neatbalstīsim.”

Taujāta par sarunas atslēgas vārdiem, profesorei vislabāk patīk: “Ievelc elpu un padomā!” “Vai es satraucos, to lasot/redzot/dzirdot, kādēļ un par ko?” “Ko grib panākt tas, kas publicē/pārpublicē šo informāciju?” Viena no pirmajām lietām, ko profesore mēģina iemācīt saviem studentiem, ir tas, ka vēstījumi komunikācijā pārsvarā nes izmaiņas dzīvē – ne tikai zināšanās par pasauli, ko lietojam, lai orientētos un darbotos tajā, bet tiešas izmaiņas, kad uztvertā rezultātā mēs runājam, rīkojamies un darbojamies. “Bet vispār vislabāk strādā piemēri. Izmantojot kādu reālu gadījumu, var ļoti labi gūt ieskatu gan par to, kā dezinformācija “notiek”, gan kādas tai var būt sekas.”

Tiesa, nereti ģimenē vecāki pārvērtē paši savu medijpratību... I. Skulte: “Tā kā mediju vidē viss mainās strauji, domāju, ka nav vērts būt pārāk pārliecinātam par savu medijpratību. Šis jēdziens arī ietver gan zināšanas, gan prasmes rīkoties ar instrumentiem, gan arī prakses – es ar to domāju pieredzi, ko var gūt kādā jomā vienīgi to ikdienā pastāvīgi piekopjot. Un pēdējā pozīcijā, man liekas, mēs atpaliekam no saviem bērniem, tas jāņem vērā.” Savukārt, vecums, izglītība, aktīva sociāla pozīcija un dzīves pieredze dod priekšstatu par to, kā un no kā uzmanīties, kam, esot kritiskam, pievērst uzmanību – te vecākiem būtu jādarbojas audzināšanas lomā, mobilizējot savas zināšanas par sabiedrību, kultūru, politiku, ētiku, cilvēku psiholoģiju, neirofizioloģiju un daudz ko citu, ko ietver medijpratība. “Pandēmija un antivakseru kustība likusi saprast, kā sociālās saites ietekmē visu un visus, kā katrs esam par citiem atbildīgi. Un tomēr jautājumi par atbildību, tai skaitā, atbildību par to, kā komunicējam un reaģējam uz komunikācijā uztverto, paliek līdz galam neizdomāti un neizrunāti,” piebilst RSU asociētā profesore I. Skulte.