Kā būt labiem vecākiem digitālajā vidē

Ieva Štāle

Mobilo sakaru operatora Tele2 un pētījuma centra SKDS veiktās aptaujas dati par paaudžu konfliktu viedierīču lietošanā atspoguļo dilemmu par to, kā būt labiem vecākiem - bērnus konstanti pieskatošiem, tajā pašā laikā raizējoties par pieskatīšanas ierīces “blakusefektiem”? Vecāku galvenais uzdevums nav būt vagaram, bet sagatavot atvasi reālajai dzīvei. Kā palīdzēt bērnam attīstīt dziļāku domāšanu, lietojot digitālās platformas, tai skaitā ietverot arī kritisku tālredzību pret paša pausto, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) sociālantropoloģe Ieva Puzo.

Pareizie un nepareizie

Pētījuma statistikas dati atspoguļo faktu: pats pie savas viedierīces bērns Latvijā tiek vidēji septiņu gadu vecumā. Izrādās, visvairāk vecākiem ir pretenziju, ja viņu bērns laiku pavada viedtālrunī – to norādījuši 44% respondentu, vismazāk pret to, ja bērns laiku pavada pie TV (53%). Gandrīz puse no visiem 1000 aptaujātajiem vecākiem (46%) uzskata, ka bērnus digitālajā laikmetā audzināt ir grūtāk, nekā laikā, kad viņi paši auga. Pamatojums: tehnoloģiju un sociālo mediju nelabvēlīgā ietekme, tas, ka mūsdienās ir nemitīgi jādomā, kā piedāvāt bērnam aktivitātes ārpus digitālās vides, ka tagad ir atšķirīgas vērtības, uzskati, un tagad ir grūtāk kontrolēt un disciplinēt jauniešus.

“Datos parādās spilgta pretruna, kas aktuāla mūsdienu vecākiem un vecākošanas praksēs. Tas ir, no vienas puses - telefons bērnam ir vajadzīgs, lai vecāki būtu lietas kursā par to, ka viņš ir drošībā. Respektīvi, bērnam ir jābūt monitorētam un vienmēr sasniedzamam, lai vecāki skaitītos labi vecāki,” komentē antropoloģe, viņa turpina: “No otras puses, joprojām pavīd tas, ka vecāki līdz galam netver laika pavadīšanu ar viedierīci kā leģitīmu nodarbošanos. Iespējams, viņi domā, ka tas, ka bērns pavada daudz laika, piemēram, viedtālrunī, izgaismo viņus kā “sliktus” vecākus, kas nevar nodrošināt bērnam “pareizu” bērnību - svaigā gaisā, laukos pie vecvecākiem un tamlīdzīgi. Pētījuma datos pavīd arī tas, kā mainās izpratne par labi pavadītu laiku bērnībā - ja pirms divdesmit gadiem sēdēt pie TV bija “nepareizi”, tad tagad televizors jau ir kļuvis pieņemamāks un savukārt viedtālrunis nokļuvis “nepareizā” laika pavadīšanas veida statusā. Tā kā lielā mērā dati tiešām, šķiet, atspoguļo šo dilemmu par to, kā būt labiem vecākiem - bērnus konstanti pieskatošiem, tajā pašā laikā raizējoties par pieskatīšanu nodrošinošās ierīces “blakusefektiem”.

Darboties sazobē

Kā palīdzēt bērnam attīstīt dziļāku domāšanu, tai skaitā ietverot arī kritisku attieksmi pret paša pausto? “Interneta vidē ļoti ātri atradīsies cilvēki, kuri tad, kad tiek pateikts kas faktoloģiski neatbilstošs, nepareizs, teikto ātri izlabos. Ja pietrūkst padziļinātās domāšanas, nedomāju, ka tehnoloģijās ir vaina – te ir jautājums par to, kā mēs tehnoloģijas izmantojam. Protams, nozīme ir tam, kā konkrētās tehnoloģijas ir būvētas, ko tās ļauj, ko neļauj darīt, līdzīgi kā Facebook, kur var rasties mazās troļļu grupas un tās plesties plašumā. Tehnoloģijas turētāji ir tie, kas Facebook veido vidi un viņi to neaptur. Tajā pat laikā citās platformās ir iespēja – ja kaut kas no manis teiktā neatbilst faktuāli, pārējiem dalībniekiem ir iespēja iesaistīties, protestēt un norādīt uz kaut ko nepareizu, kas pateikts ne pārāk korektā veidā. Bet šeit tiešām jādomā par to, kā šīs tehnoloģijas izmantojam, kā mācām to darīt bērnam un viņam palīdzam. Vecākiem un jauniešiem vajadzētu darboties sazobē, jo gan vieni, gan otri var savstarpēji palīdzēt pastāstot, kā labāk kādās platformās piedalīties,” iesaka antropoloģe.

Muļķības nepazudīs

Ja jaunā cilvēka izpausmes, uzskati, ko viņš popularizē pasaulei, ir kaut vai faktuāli apgāžami, jārēķinās, ka tie ir arī pakļauti kritikai. Un sociālajos tīklos kritika var izrādīties gana skarba un sāpīga. “Svarīgi mācīt to, ka tas, kas patlaban ir atrodams internetā, nekur nepazudīs. Tas, ko bērns tagad pauž digitālajā vidē, tur saglabāsies un visiem būs pieejams vēl pēc desmit, četrpadsmit un divdesmit gadiem,” norāda I. Puzo, viņa turpina ar piemēru par sabiedrībā populāriem cilvēkiem, kuru sen pagātnē izteiktas muļķīgas frāzes tagad internetā atradušas “dzirdīgas ausis un redzīgas acis”. Antropoloģe uzsver to, kas skolas vecuma bērnam jāliek aiz auss: “Tas, ko viņš tagad ir izlicis internetā, nekur nepazudīs un pēc laika to kāds atradīs un var izmantot pret viņu. Te nav runa par plikbildēm, tas ir atsevišķs jautājums, bet var būt kaut kādas lietas, ko jaunietis, nedomādams, izmet sociālo mediju kontekstā draugu lokā, draugu grupā. Cilvēks pieaug, mainās, pieņemu, ka lielākajā daļā gadījumu kļūst prātīgāks un, iespējams, pēc desmit gadiem viņš šādas lietas vairs neteiktu. Bet tas, ko pateicis, paliek un var vienā vai otrā veidā tikt izmantots. Šo vecākiem būtu ļoti vērts saviem bērniem atgādināt.”

Arguments nākotnei

Tiesa, spurains pusaudzis var atmest ar roku – sak, viņš dzīvo šeit un tagad, un perspektīva pēc divdesmit gadiem, kad “cilvēks jau vecs” dotajā brīdī, kad ir aši jāizpauž emocijas, nav aktuāla... “Tas ir jautājums arī par bērna emocionālo stāvokli, taču vecākiem ir arguments: ok, bet pēc divdesmit gadiem tev, jaunais cilvēk, varbūt profesionālā vide un pieredze būs svarīga, un varbūt tajā nebūs pieņemams tas, kā patlaban tu izteicies. Te var būt runa par nekorektiem, rasistiskiem izteikumiem vai seksisma pilniem izteikumiem utml.,” saka antropoloģe, viņa piebilst: “Bet varbūt pēc divdesmit gadiem būs pilnīgi cita vide, kurā tas, ka jau pašlaik viss pieejams, redzams un atrodams, vairs nešķitīs svarīgi. Taču man šķiet, ka būs svarīgi. Pat, ja pusaudzi viņa piecpadsmit gadu vecumā nepieķēra, sakām muļķības dažādos digitālajos formātos, tās glabājas draugu telefonos, dažādos serveros un ar to jārēķinās.”