Ieva Štāle

Caur pārliecību, ka bērni viedierīcēs un internetā laiku pavada bezjēdzīgi, vecāki pauž savu skatījumu par to, kam digitālās tehnoloģijas domātas, piemēram, tikai izklaidei. “Paaudžu uztvere par to, kam domātas digitālās platformas var ļoti atšķirties. Jā, bieži tā ir, ka izklaidei domātās platformas ir daudz intuitīvākas un lietotājam draudzīgākas, nekā tiešā veidā darbam un citiem pienākumiem veltītās,” atzīst Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) sociālantropoloģe Ieva Puzo.

Patērētāji un radītāji
“Vecāku paaudzes droši vien skatās uz tām kā patērētāji, jaunieši tver kā radītāji. Piemēram, TikTok to lieliski apliecina - jaunieši šajā platformā meklē un reizēm atrod veidus, kā radoši izpausties, sevi parādīt, piepildīt kādu sapni utt.. Tas nozīmē darīt kaut ko jēgpilnu un jaunieši šajā ziņā sevi saredz kā potenciālu. Viņi ir atvērti tam, ka var iesaistīties satura radīšanā. Tāpēc, iespējams, tas, ko vecāki dēvē par bezjēdzīgu laika pavadīšanu, jauniešiem pašiem ir jēgpilna laika pavadīšana - un šīs atšķirības tiešām ir atkarīgas no tā, vai cilvēks noteiktas platformas tver kā satura patērētājs vai potenciālais satura radītājs,” norāda I. Puzo.

Kā liecina mobilo sakaru operatora Tele2 un pētījuma centra SKDS veiktās aptaujas dati par paaudžu konfliktu viedierīču lietošanā un uztverē kopumā no 1000 aptaujātajiem vecākiem ir pārliecināti, ka zina, ko viņu bērns dara viedierīcēs. 34% domā, ka ļoti labi zina; 43% spriež, ka lielā mērā zina, bet ne pilnīgi visu; 19% domā, ka šo to zina, bet šo to nē; savukārt 3% aptaujāto vecāku uzskata, ka neko daudz nezina par to, ar ko bērns aizņemts viedierīcēs. Savukārt raksturojot pozitīvās iemaņas, kas piemīt mūsdienu jauniešiem, aptaujātie vecāki uzskata, ka viņiem ir labākas svešvalodu zināšanas (76%), prasme ātrāk apgūt jaunas lietas (62%) un lielāka atvērtība pasaulei, jaunām lietām (53%).
Antropoloģe Puzo: “Tas, ka vecāki zina, ko bērns dara viedierīcēs, gan ne vienmēr nozīmē, ka paši allaž ir bezgala prasmīgi vai izteikti zinoši tehnoloģiju lietotāji. Vien to, ka viņi savas zināšanas (un līdz ar to arī nezināšanas) var nodot bērniem, un, ja viņi to ir darījuši, viņi droši vien ir arī pārleicinātāki par to, ko bērni dara viedierīcēs. Protams, tas nenozīmē, ka bērna prasmes neiziet ārpus vecāku ierādītā - un tas ik pa laikam vecākiem rada kādus dusmu un izbīļa brīžus. Piemēram, saprotot, ka bērns ir iztērējis simtiem eiro mēnesī, kādā spēlītē iepērkot fīčas, kas viņam tajā brīdī šķitušas svarīgas, vai otrādi - uzzinot, ka bērns izmanto viedierīces, lai apkrāptu citus.”

Nenovērtēt par zemu
Tas, kas vecākiem var šķist bezjēdzīgs, bērnam vai jaunietim var būt ļoti svarīgs. I. Puzo: “Tā var būt arī mācīšanās, kā citi to dara platformās, lai ar laiku varētu veidot savu YouTube vai TikTok kanālu. Tā ir arī radošā iedvesma. Protams, pastāv tehnoloģiskie ierobežojumi tam, lai varētu veidot savu kanālu. Vajag apgaismojumu, mikrofonus, ļoti labu interneta pieslēgumu – tas nav kas tāds, kas visiem pieejams un pastāv arī sociālā slāņa atšķirības. Reizē jāpiemin tas, ka, iespējams, mūsdienu jaunieši tajā visā saskata iespēju gūt ienākumus – tas būs viņu darbs, vēlamā profesija. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka lielākie ieguvēji ir šo platformu turētāji un lielākā daļa cilvēku tādus līdzekļus par ieguldīto darbu, lai no tiem dzīvotu, nesaņems. Jā, ir izņēmumi – influenceri, kurus cildina un visiem viņi ir zināmi.”
Varbūt ne velti omītes, opīši mudina mazbērnus apgūt tādas profesijas, kas būs pieprasītas jebkādos laikos un apstākļos: ārsts, pavārs, ugunsdzēsējs... “Bet šeit nevajag novērtēt par zemu iespēju, ka cilvēki meklē un arī atrod jēgu attiecībās un iespējās, kas veidojas ar tehnoloģiju palīdzību. Arī starptautiski pētījumi parāda, ka ierasta darba vide cilvēkiem nešķiet tāda, kas viņiem sniegs balansu starp to, kādu jēgu viņi saskata tajā, ko dara, kādus ienākumus vēlas gūt un tad šķiet, ka varbūt vajag izpausties citādi. Tādā vidē, kurā saskata lielāku jēgu, pat ja tas tradicionāli nav tverts kā īsta profesija,” saka RSU sociālantropoloģe Ieva Puzo.

Galvaskausiņš un sirdsdrapes
“Ideja par to, ka mūsdienu jaunieši ir tādi kā digital natives jeb digitālie pamatiedzīvotāji, kam par tehnoloģijām viss skaidrs, jo viņi ar tām ir uzauguši, ir diezgan novecojusi,” norāda I. Puzo. 2000. gadu sākumā kāds pētnieks nāca klajā ar secinājumiem, ka, izaugot vidē, kur apkārt ir dažādas tehnoloģijas, jaunie cilvēki par tām visu zina, saskata dažādus procesus un domā citādi. “Sākumā šī ideja daudzus aizrāva, bet citi pētnieki, to rūpīgi analizējot, atzina, ka tomēr tā nav. Tas, ka mēs protam lietot ledusskapi, vēl nenozīmē, ka pārzinām to, kā tas darbojas, zinām tā uzbūvi. Jebkuru jauno tehnoloģiju jāmācās lietot. Tad ir jautājums – kā jaunie to mācās un no kā mācās, kādos kultūrspecifiskos kontekstos – politiskajā, sociāli ekonomiskajā, reizēm reliģiskajā utt.,” skaidro antropoloģe.

Kādā nesenā RSU sociālās antropoloģijas maģistra darbā ticis skatīts digitālās drošības jautājums banku kontekstā. “Viens no secinājumiem, kas parādījās, bija - lai gan jaunieši tiek uzskatīti par digitālo drošības tehnoloģiju sapratējiem, zinātājiem un lietotājiem, realitātē arī viņi cīnās ar dažādu soļu apgūšanu. Jā, arī digitālajās tehnoloģijās ir iebūvētas lietas, ko tās iespējo, un funkcijas, kas ir liegtas. Taču to, kā mēs šīs tehnoloģijas lietosim, mēs apgūsim galvenokārt no sev blakus esošajiem cilvēkiem noteiktā kontekstā, kur viens vai vai otrs tehnoloģijas lietošanas veids tiek akceptēts vai noliegts,” saka I. Puzo.

Jāatceras, ka vienas un tās pašas tehnoloģijas dažādās pasaules vietās un pat dažādās kopienās vienā valstī vai reģionā cilvēki lieto atšķirīgi. Kā piemēru var minēt kaut vai emoji lietojumu: atšķirīgās pasaules vietās, tehnoloģiskajos kontekstos un paaudzēs, vienam un tam pašam emoji var būt ļoti atšķirīga nozīme. Tas nav pašsaprotami, tas ir jāiemācās. Piemēram, smaidiņam apzīmējums var būt gan plats smaids ar asariņām, gan galvasskauss. Saziņā starp dažādiem kontinentiem un paaudzēm iespējams arī kļūdīties emociju izteiksmes apzīmējumos. Piemēram, tēlaini runājot, omītei WhatsApp sazinoties ar emigrācijā dzīvojošu mazdēlu varbūt jādodas pēc korvalola, kad jaunais cilvēks atsūtījis izteiksmīgu galvaskausiņu. “Bet, ja viņš grib dot ziņu, ka “smejos tik ļoti, ka veļos pa grīdu”, tad sūta galvaskausu ar zārciņu blakus,” pasmaida I. Puzo, viņa piebilst: “Domāju, jaunieši var atpazīt paaudžu piederību pēc tā paša emoji lietojuma. Un jaunietim būtu labi izskaidrot emoji lietojumu savai omītei, lai nav pārpratumu.”