21.05.2021

Cik daudz ir par daudz? Pusaudži un ekrānlaiks

No sadarbības ar žurnālu IR

Vecāki vēlas zināt — vai laiks, ko pusaudzis vai pusaudze pavada ekrānos, ir normāls? Kā tas ietekmē viņa smadzenes un domāšanu? Vai tā gadījumā jau nav atkarība? Un, ja tā, ko darīt? Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs žurnāla Ir speciālizlaidumā Digitālais dzīvesveids skaidro, kāpēc svarīgi saprast, ko tieši pusaudzis dara virtuālajā vidē, nevis cik daudz laika tur pavada.

«Un tad vēl, protams, dators…» Liekas, ikviena sūdzība, kas izskan pusaudžu psihoterapeita kabinetā, noslēdzas ar vecāku bažām par pārmērīgu datora vai mobilā telefona lietošanu. Neatkarīgi no tā, vai jaunietis nokļuvis pie terapeita depresijas, mācību problēmu, trauksmes, vielu lietošanas vai citu pusaudzības grūtību dēļ, dators un mobilais telefons vienmēr būs starp pirmajiem aizdomās turētajiem. Un aizvien biežāk ekrānlaiks kļūst par galveno iemeslu šādai vizītei. Šīs bažas ir pavisam saprotamas. Jauniešu ieradumi, it īpaši tie, kas saistīti ar jaunām tehnoloģijām, bieži rada satraukumu gan ģimeņu, gan dažādu speciālistu vidū.

Ārsti un psihologi savulaik ir zvanījuši trauksmes zvanus gan par komiksu grāmatu, gan par radio atkarības riskiem jauniešu vidū.

Arī pavisam nesenā pagātnē daudz ticis spriests par televizora ekrānlaika briesmām, cik daudz bērns drīkst pie tā pavadīt, lai nemaitātu savas smadzenes. Kā redzam, laiks šajā gadījumā ir dziedējis visas atkarības — neviens vairs neraizējas par to, ka pusaudzis varētu izdzirdēt radio un kļūt no tā atkarīgs. Un, šķiet, arī paaudzes, kas izaugušas ar televizoru ekrāniem dzīvojamo istabu vidū, beigās tomēr nav cietušas no smadzeņu bojājumiem.

Tomēr nevar noliegt, ka dators, internets un mobilie telefoni ir mainījuši mūsu dzīvi daudz dziļākos līmeņos, nekā to izdarīja komiksi vai televizors. Tāpat arī tehnoloģiju attīstība ļauj radīt aizvien ievelkošākas ierīces, apvienojot mazos silikāta brīnumus ar neirozinātnes atziņām par smadzeņu darbību. Tagad katram bērnam kabatā ir pa mazai lasvegasai. Pasaules gaišākie programmētāju un neirozinātnieku prāti ir pavadījuši neskaitāmas stundas un investējuši miljoniem dolāru, lai ievilktu bērna uzmanību nepārejošā baudas un mierinājuma meklējumu ciklā. Pusaudža smadzenēs tiek aktivizēta tā pati dopamīna sistēma, kas ļauj viņam pierast arī pie narkotikām vai citām riskantām darbībām. Dažos pētījumos var redzēt, ka ikviens «ielaikots» sociālā tīkla ieraksts liek smadzenēs aktivizēties šim centram.

Daļa speciālistu mēģina saistīt šos atkarības veidošanās procesus ar ekrānu ietekmi, un sabiedrībā populārs kļuvis termins «datoratkarība».

Taču par ko tādu runāt, vismaz pagaidām, mums nav īsti zinātniski pamata. Datori un tehnoloģijas aizvien vairāk ieaužas pusaudžu dzīves tekstūrā tik cieši, ka nav no tās atdalāmas. Viņu draudzību jau tagad ir grūti iedomāties bez tehnoloģiju starpniecības, tāpat kā skolu un mācību procesu. Tāpēc pie noteikta stundu skaita novilkt šajā procesā robežšķirtni starp «normālo» un «atkarīgo» ir diezgan neauglīgs mēģinājums.

Nav gan arī nekādu šaubu, ka jaunajām tehnoloģijām ir savi riski. Viens rādītājs ir gluži vienkāršs — paši pusaudži sūdzas par to nelāgo ietekmi un grūtībām kontrolēt ierīcēs pavadīto laiku. Dažādās aptaujās aptuveni puse pusaudžu pauž uzskatu, ka viņu ekrānlaiks ir lielāks, nekā gribētos. Arī aizvien sliktākie pusaudžu mentālās un fiziskās veselības rādītāji liek nopietni domāt par tehnoloģiju ietekmi.

Speciālistiem un vecākiem būs dabisks instinkts vainot to, kas mūsu paaudzei ir vismazāk pazīstams. Tāpēc bieži starp lielākajiem vaininiekiem nokļūst videospēles.

Pārsvarā vecākus satrauc vardarbība, kas uz ekrāna tiešām bieži izskatās diezgan asiņaina. Tomēr pētījumi līdz šim nav apstiprinājuši videospēļu negatīvo ietekmi, un jāņem vērā, ka vardarbīgo noziegumu īpatsvars sabiedrībā ir krietni samazinājies paaudzēs, kurām bijušas pieejamas videospēles. Drīzāk negatīvā ietekme ir meklējama nevis saturā, bet gan dzīvesveida pārmaiņās, kuras nesušas tehnoloģijas. Neatkarīgi no tā, ko pusaudzis dara pie ekrāna, viņš to dara sēdus un nekustīgi. Un tieši mazkustīgais dzīvesveids varētu būt īstākais vaininieks pie lielākās daļas sagādāto problēmu. Kustēšanās pusaudzim ir absolūta nepieciešamība — tā nodrošina ne tikai viņa fizisko attīstību, bet arī regulē emocijas, samazinot depresiju un trauksmi. Citviet veikti pētījumi rāda, ka mūsdienu pusaudži ārtelpās pavada mazāk laika nekā cietumnieki, kuriem ar likumu noteikta vismaz stunda svaiga gaisa. Nav brīnums, ka viņi pēc tam mokās ar depresiju un motivācijas zudumu.

Foto  — Julia M Cameron, Pexels.com

Dalīties ar rakstu

Ierīču iztirgošana

Īpaši izdevīgas cenas viedierīcēm un aksesuāriem

Iegādāties

iPhone Air

Vieglākais iPhone ar košu Super Retina XDR displeju, jaudīgu A sērijas čipu un 48 MP kameru - radīts ērtai ikdienai.