28.02.2022

Kāpēc mums ir bail novecot?

Noraugoties uz fotogrāfijām sociālajos tīklos, kur kundzes cienījamos gados - eleganti tērpušās, krāšņi rotājušās - pozē sabiedrībai; kur kungi krietnā seniora vecumā gozējas uz sērfošanas dēļa, ne vienam vien raisās domas: ja prastu tik krāšņi un pačieņā novecot... Bet citam iezogas apziņa, ka novecot patiesībā ir bail. 38% Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka viņiem piemīt šādas bailes; izteiktāk sievietēm, mazāk vīriešiem. Tele2 un pētījumu kompānijas Norstat aptaujas dati apliecina, ka bailes novecot vairāk ir raksturīgas jauniešiem vecumā no 18 līdz 29 gadiem (45%).
Psihoterapeits Voldemārs Švarcs atklāj četrus katalizatorus, kas cilvēkos pamodina bailes kļūt vecākam.

Jaunības robeža
Kā pirmo baiļu aspektu psihoterapeits nosauc vecuma diskrimināciju – patiesi, katrs otrais Latvijas iedzīvotājs atzīst, ka esot saskāries ar diskrimunāciju sava vecuma dēļ un te pat nav izteiktas atšķirības starp sievietēm un vīriešiem. Voldemārs Švarcs: “Diskriminācija skar tādā ziņā, ka cilvēks ir pārāk vecs vai pārāk jauns. Mēs vienmēr riskējam, ka nebūsim tajā vecuma grupā, kas liktos optimāla un pieņemama no sabiedrības viedokļa. Tas raksturīgs gan darba tirgū, gan dažādos projektos, kur cilvēki mēdz arī slēpt savu vecumu, saprotot, ka var tikt diskriminēti.”
Otrs aspekts – attiecības. Tiem, kuri atrodas attiecībās, kas viņus apmierina un jūtas tajās stabili, šis jautājums nav tik nozīmīgs. Savukārt tiem, kuri veido attiecības – un svarīgi tas var būt visdažādākajos dzīves posmos – vecumam var būt liela nozīme.
Kā trešo speciālists min paštēlu. Tas veidojas gan individuāli, gan sabiedrības ietekmē – kāds ir tas vecums, kuru cilvēks saredz kā atbilstošu savam paštēlam. “Te var būt plašas robežas. Piemēram, dažiem būt pieredzējuša seniora lomā ir ļoti labi; citi atzīst, ka konkrētā kontekstā pārkāpušam noteiktu robežu ir ļoti ievainojoši.” Apziņa “es neesmu jauns” - tā ir robeža. Vienam tā var būt saistīta ar ģimenes plānošanu un bērnu radīšanu, citam ar izglītības iegūšanu. Starp citu, daudzās pasaules valstīs eksistē vecuma cenzs, līdz kuram iespējams saņemt valsts apmaksātu augstāko izglītību. Nākas izdarīt izvēli: vai jaunais cilvēks plāno mācīties augstskolā, vai nē, jo atkarībā no tā piemēro noteiktu apmācību programmu. Pastāv zināmas robežas, kuras kaut kādā veidā liek sajusties neiederīgam noteiktas jomas grupā; no tās cilvēks tiek izslēgts. Un šis robežu jautājums atstāj emocionāli ļoti dziļu iespaidu,” saka V. Švarcs.
Visbeidzot ceturtais aspekts – novecošana kā process, ko mēs gribētu kontrolēt. Jautājums: vai to varam kontrolēt vai nevaram? Ir ļoti daudz cilvēku, kuri saprot – situācijas, kurās nav iespējama kontrole, viņiem ir bīstamas. Patiesībā visi šie četri komponenti dažādās proporcijās arī ietekmē to, kā cilvēks izturas pret novecošanās procesu. “Pēdējā laikā populāras ir tā saucamās narcistiskās personības, kuras bieži tiek pieminētas presē, sociālajos tīklos, sarunās. Tie ir cilvēki, kuriem novecošana bieži var izraisīt spēcīgu pārdzīvojumu, līdz pat baiļu sajūtai,” piebilst V. Švarcs.

Jauns, bet lieks?
Bet kāpēc jābaidās novecot jauniem cilvēkiem pašā spēku plaukumā? Visa dzīve taču vēl priekšā! “Tas ir viedoklis, kas raksturīgs gados vecākai paaudzei. Te izpaužas viena no paaudžu robežām – kā dažādām vecuma grupām piederoši cilvēki to uztver. Ja paraugāmies no astoņpadsmitgadīga jaunieša pozīcijām, viņš sevi mēģina identificēt ar pieaugušu cilvēku. Bet sociālais statuss, ekonomiskās iespējas, autonomija, kādu viņš var baudīt sabiedrībā – šīs izvēles viņa priekšā parasti ir diezgan dramatiskas,” skaidro V. Švarcs, viņš turpina: “Šajā vecumā jaunais cilvēks bieži vien ir atkarīgs – no ģimenes, no iesaistes kādā ilgtermiņa projektā (mācības, studijas). Tas ir cilvēks ar ierobežām materiālajām iespējām, turklāt bieži vien citi var pieņemt lēmumu viņa vietā, kas ļoti apdraud jaunā cilvēka pašvērtību, identitāti. Attiecību ziņā šie cilvēki ļoti bieži var pārdzīvot nestabilitāti. Darba tirgū tie ir jauni cilvēki bez iepriekšējas piecu gadu pieredzes, tātad tie, kuri ļoti bieži tiek diskriminēti. Tādējādi cilvēkam veidojas dramatiska sajūta - jauns, bet lieks. Tā patiesībā ir ārkārtīgi dziļa krīze, ļoti sāpīga.”
Latvijā būtu svarīgi šai divdesmitgadnieku vecuma grupai radīt reālistisku sajūtu, ka viņi ir pieprasīti un nepieciešami. Te nozīmīga ir arī jaunā cilvēka ģimenes pieredze, vai tā var sniegt atbalstu, vai nevar.

Zāles pret bailēm
Vai materiālās iespējas var palīdzēt “cīņā” pret novecošanos? Tomēr tikai daļēji, saka V. Švarcs: “Te ir runa par paštēlu. Ir cilvēki ar izcilu materiālo situāciju, bet ievainotu paštēlu, viņi tērē milzīgus līdzekļus, lai to kompensētu.” Bet kā novecot ar cieņu? “Tas ir vislielākais izaicinājums. Sabiedrībā varam redzēt, ka ir cilvēki, kuri spēj saglabāt stāju līdz lielam vecumam, ne tikai saistībā ar veselību un profesionālo pieredzi, bet lielā mērā ar prasmi, kāda iegūta dzīves laikā, veidojot attiecības. Ja cilvēks sasniedzis 50+ gadu vecumu un ir grūtības veidot attiecības, tad ar vecumu saistītas problēmas viņš sāk izjust īpaši kritiski.”
Psihoterapeits vērš uzmanību: daudz pētījumu apliecina, ka dažādu iemeslu dēļ mūsu sabiedrībā cilvēki nepievērš vajadzīgo uzmanību uzkrājumu veidošanai. “Dzīves gaitā bieži notikušas dažādas pārmaiņas. Šķiet – kāda nozīme veidot uzkrājumus, ja tie var tikt zaudēti. Cilvēki jūtas nedroši, neplāno savu dzīvi ilgtermiņā, līdz ar to nav uzkrājumu, kad tiks sasniegts lielāks vecums – viņi zaudē kontroli, zaudē naudu un, ja cilvēks ir vecs, slims un nabadzīgs, viņam ir ļoti grūti atrast resursus ar to sadzīvot vai ar vecumu lepoties. Veidojas lavīnas efekts – visi šie faktori, viens otru pastiprinot, veļas no kalna un to arī saucam par bailēm novecot,” skaidro V. Švarcs. Taču eksistē arī pozitīvie faktori. Cilvēki, kuri spēj izveidot stabilas attiecības un ģimeni, kuri veiksmīgi strādājuši savā profesionālajā lauciņā un izjūt gandarījumu par darba augļiem gadu garumā, spēj just milzīgu gandarījumu par savu dzīvi. “Tas arī ļauj mainīt paštēlu, savu pašapziņu, līdz ar to negatīvie faktori ietekmē mazāk. Tad arī novecošana var būt cieņpilna.”
Ja raugāmies uz jaunajiem, viņiem bieži vien nākas izdarīt izvēli, kas saistīta ar konjuktūru. Piemēram, cilvēks spēj atrast labu darbu bez nozīmīgas izglītības, bet, ja pēc gadiem 10 darba specifika mainās, bez izglītības ir grūti pārkvalificēties. V. Švarcs: “Attīstītu valsti raksturo mūžizglītība, kad cilvēki ir spējīgi dzīves laikā apgūt jaunus līmeņus, tā dzīves laikā uzlabojot savu kvalifikāciju divas, trīs reizes. Ir profesijas, kur kvalifikācijas parraudzība noris regulāri, piemēram, mediķiem, kur viena no profesijas sastāvdaļām ir pieredze, taču arī pieredzējušam nepieciešams apgūt jaunākās ārstēšanas metodes. Mūžizglītība, varētu teikt, ir viens no jaunības eleksīriem.”
Ieinteresētība jauninājumos un tehnoloģijās, spēja būt elastīgam, piemēroties, saglabāt aktivitāti un zinātkāre arī ir zāles, kas palīdz pret bailēm novecot. “Un attiecības. Spēja būt attiecībās ir ļoti svarīga visos vecumos,” uzsver V. Švarcs.

Dalīties ar rakstu

Galaxy S26 Ultra

Nodod savu veco ierīci un saņem līdz pat 700 EUR, un tikai pie Tele2 papildus vēl 100 EUR.