“Mēs paši esam sev saimnieki un darbinieki. Neviens cits šo lietu labāk neizdarīs. Tas ir mūsu dzīvesveids,” – vairākkārt uzsver uzņēmuma “Jura Staļļi” vadītājs Jānis Kalita. Saimniecības pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Imanta Sudmaļa kolhoza kolektīvs Grobiņas pagastā uzbūvēja zirgu staļļus. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas šī vieta attīstījās kā jāšanas sporta klubs, bet vēlāk pārtapa par iecienītu aktīvās atpūtas vietu. Ņemot vērā, ka J. Kalitam bijuši augsti sasniegumi jāšanas sportā, šis darbības virziens “Jura Staļļos” pamazām varētu atgriezties paralēli viesmīlības pakalpojumiem.

Kad un kā aizsākās “Jura Staļļu” stāsts?

Sākums saistās ar manu tēvu – Juri Kalitu, kurš bija galvenais zootehniķis Imanta Sudmaļa kolhozā. Viņa pārziņā bija arī zirgi, staļļus te izveidoja sešdesmito gadu sākumā un sākotnēji te uzturējās darba zirgi. Pēc PSRS sabrukuma, kad kolhozus Latvijā likvidēja, tēvs nolēma, ka šo saimniecību nedrīkst izvazāt un 90. gadu sākumā to atpirka. Turpinājās šeit ieliktās zirgkopības tradīcijas, kā arī zirgu selekcijas darbs, un paralēli pamazām sāka attīstīties arī jāšanas sports. Tajā laikā saimniecībā bija kādi 50 zirgi, tāpēc pārejas posms bija grūts – ienākumu īsti vēl nebija, bet zirgi bija gan jāapkopj, gan jāpabaro.

Tad visu mūžu esi bijis zirgu tuvumā?

Jā, visa ģimene – vecāki, es, brālis un māsa – faktiski esam uzauguši blakus staļļiem, lielu laika daļu pavadot kopā ar zirgiem. Mēs ar māsu esam palikuši ciešā saistībā ar zirgiem, brālis ir pievērsies teātrim un aktiermākslai (Mārtiņš Kalita, aut.). Mana māsa Laima nu jau astoņus gadus pie mums vada bērnu nometnes “Zaļais zirgs”, kur dalībniekiem ir iespēja interesanti pavadīt vasaras brīvo laiku, ikdienu pavadīt saskarsmē ar zirgiem, apgūt jāšanas prasmes un daudz dažādu citu aktivitāšu svaigā gaisā.

Kādā vecumā pats sāki jāt?

Man bija kādi seši gadi. Bet sportā sāku vēlāk, pirmie starti bija ceturtajā, piektajā klasē.

Cik gados vispār var sākt mācīties jāt?

Ierobežojumu nav. Esmu lasījis, ka tiklīdz bērns pats sēž, var mēģināt sēsties zirga mugurā. Prātīgāk gan būtu sākt mazliet vēlāk – kādu sešu, septiņu gadu vecumā, kad mazais cilvēks jau sāk apzināties, sajust kontaktu ar zirgu.

Cik liela tagad ir saimniecība un kādi ir tās pakalpojumi?

Šobrīd pie mums uzturas aptuveni 30 zirgu, taču tie visi nav mūsējie – daļa ir mūsu klientu zirgi, kurus uzturam un apkopjam, un šis ir viens no mūsu pakalpojumiem. Vēl “Jura Staļļos” rīkojam izjādes, te var mācīties jāt, var sarīkot ballīti bērniem, organizēt fotosesiju jūras krastā, noīrēt zirgu ekipāžu kāzām, pie mums var organizēt arī sporta spēles vai citus pasākumus. Nodrošinām arī ēdināšanas pakalpojumus, – mani vecāki ir izlolojuši savu sapni un izveidojuši savu mājas restorānu “Ivetas ķēķis”, kas iekārtots veclaicīgā smēdē.

Kā šeit attīstījās jāšanas sports?

Jāšanas sports ilgu laiku bija galvenais “Jura Staļļu” darbības virziens, kas aizsākās 90. gadu beigās. Strādāja vairāki treneri, tika audzināti un trenēti sporta zirgi, un arī es pamazām nonācu šī sporta veida profesionālajā līmenī. Startēju vispirms sacensībās Latvijā, tad ārvalstīs. Vairākus gadus biju jauniešu izlasē, kļuvu par Latvijas jauniešu čempionu un piedalījos Eiropas jauniešu čempionātā Vācijā. 2002. gadā piedalījos jauniešu olimpiskajās spēlēs Maskavā, kur izcīnīju sudraba medaļu, bet 2003. gadā – Ziemeļeiropas čempionātā Somijā. No 1996. līdz 2010. gadam regulāri startēju dažāda līmeņa sacensībās. Tieši šajā laikā “Jura Staļļu” sporta klubs kļuva atpazīstams un novērtēts, jo gan man, gan citiem kluba sportistiem bija ļoti labi sportiskie sasniegumi.

Kas notika 2010. gadā?

Līdzīgi kā citos sporta veidos, arī jāšanas sportā izaugsme ir saistīta ar lieliem ieguldījumiem. Ir vajadzīga nauda, jo sasniedzot zināmu līmeni, jābrauc trenēties tur, kur konkrētais sporta veids ir īpaši attīstīts. Jāšanas gadījumā tā būtu kāda no Eiropas valstīm. Piedāvājumi man bija, bet ņemot vērā, ka biju izveidojis ģimeni un piedzima pirmā meita, es pieņēmu lēmumu, ka gribu vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni. 2010. gadā nolēmu beigt savas gaitas kā profesionāls sportists. Jāņem arī vērā, ka tas bija pēckrīzes laiks, daudzi vairs nevarēja atļauties trenēties, uzturēt sporta zirgus un tāpēc arī klubs pamazām savu darbību noslēdza. Pārgājām uz lauku tūrismu un aktīvās atpūtas pakalpojumu sniegšanu.

Bet šī sporta dimensija paralēli tūrismam varētu atgriezties?

Kaut kas jau pamazām notiek. Var just, ka arī Liepājas pusē interese par jāšanas sportu atgriežas. Esmu ieguvis sporta trenera izglītību un varu gatavot jaunos sportistus. Pēdējo divu gadu laikā mani audzēkņi ir startējuši arī sacensībās. Pagaidām šis ir pats sākums. Pēdējā desmitgadē “Jura Staļļi” ir stingri gājuši lauku tūrisma un aktīvās atpūtas attīstīšanas ceļu, kur mums ir labi sasniegumi, cilvēku skaits ik sezonu pieaug. Zirgi un izjādes ir bijis mūsu galvenais “magnēts”, jo cilvēkiem patīk apgūt ko jaunu, būt aktīviem brīvā dabā. Esam mērķtiecīgi veidojuši šo atpūtas vietu tā, lai būtu daudzveidīgas iespējas dažādām gaumēm.

Esi pārņēmis saimniecības vadību. Ko gribētu sasniegt?

Mēs, visa ģimene, esam šajā lietā pilnībā iekšā. Es pēdējos gados “uz papīra” skaitos uzņēmuma vadītājs, bet ikdienā strādājam visi kopā. Nekādu papildu darbinieku mums nav. Izjūtu atbildību pret to milzīgo darbu un enerģiju, kas šeit ir tikusi ieguldīta pirms manis. Tāpēc mana misija ir “noturēt” šo līmeni, pamazām mēģinot kaut ko papildināt, pievienot klāt. Vecāki šobrīd ir pensijā, bet viņi aktīvi strādā mūsu mājas restorānā – “Ivetas ķēķis” –, kas ir viņu pašu lolojums un sirdslieta. Šis mums visiem – manai ģimenei un arī manas māsas ģimenei – ir dzīvesveids, ne tikai bizness. Mums ir plāni un ieceres, taču pagaidām negribu tos izklāstīt, jo pieredze rāda, ka labāk par plāniem daudz nerunāt. Varu teikt, ka šajā laikā man īpaši svarīgi ir saglabāt cilvēcīgumu – savā starpā un attiecībā pret mūsu klientiem.

Kas mainījās brīdī, kad kļuvi par vadītāju?

Pieauga atbildības sajūta. Lai gan ikdienā nekas būtiski nemainījās, tomēr apziņa, ka katrs lēmums, kas tiek pieņemts, mūsu visus turpmāk ietekmē, pastiprina atbildības sajūtu. Lielākas lietas apspriežam visi kopā, taču ikdienā daudz jāizlemj man pašam. Un, ja kas noiet greizi – zinu, ka tā ir mana atbildība.

Ko ieteiktu cilvēkiem, kuri domā par aktīvās atpūtas piedāvājumu attīstīšanu lauku tūrisma virzienā?

Ir vajadzīgs kaut kas, ar ko atšķirties. Īpašs piedāvājums, kāda nav citur. Ja šāda lieta ir atrasta, ir uzmanīgi jāieklausās cilvēkos, kuri daudz ko pateiks priekšā. Kādā virzienā labāk attīstīt piedāvājumu, kādā veidā? To visu klienti pateiks, ir tikai jāmāk to sadzirdēt.

Vizītkarte:

“Jura staļļi” darbojas jau 29 gadus.
“Jura Staļļos” uzturas ap 30 zirgu.
Ikdienā te strādā 4 darbinieki.
Vadītājs Jānis Kalita ir ieguvis gan sporta meistara titulu jāšanas sportā, gan trenera izglītību, gan tūrisma speciālista profesiju.