Uzņēmums "Modra olas": Vistu Modris no Birzgales daudzstāvenes

Laikā, kad sazvanāmies ar Modri, viņa mājputnu saimniecību piemeklējusi neveiksmju virtene, kas likusi pat domāt par veiksmīgā olu biznesa likvidēšanu. Tomēr Modris ir spējis atgūties, saņēmies un ir drošs, ka reiz piepildīsies viņa sapnis attīstīt vēl plašāku saimniecību pašam uz savas zemes. Par to, kā tikt pāri grūtībām, kā lauku dzīvi “iedabūt” sociālo mediju pasaulē un tikt galā ar skeptisko attieksmi pret divdesmitgadnieku biznesā, stāsta uzņēmuma “Modra olas” dibinātājs, vadītājs un darbinieks Modris Konovalovs.

Kā tev radās ideja par olu biznesu?

Viss sākās nejauši. Jau kopš mazotnes esmu bijis apsēsts ar mājputniem – pateicoties vectēvam jau bērnībā varēju apkopt pats savu nelielu vistu saimi. Pirms gadiem trim sapratu, ka algotu darbu vairs strādāt negribu un nevaru, ka daudz labāk jutīšos ārpus šī pazīstamā cikla – īrēts dzīvoklis, auto līzingā un darbs birojā, lai to visu apmaksātu. Nebeidzams aplis, kurā dzīve paiet garām. Sapnis par savu saimniecību laukos bija jau sen, bet tad kādā dienā skaidri sapratu, ka ar sapņošanu vien neko neizmainīšu. Ir jārīkojas. No sava toreizējā darba devēja aizņēmos 1000 eiro, nelielu summu, ar kuru laukos gan var paveikt daudz. Īpaši tad, ja visu dari pats. No kaimiņiem izpirku kūtis un sāku strādāt. Nekur iepriekš to neesmu teicis, bet es nedzīvoju privātmājā ar lielu zemes gabalu apkārt. Tā ir padomju laika daudzdzīvokļu māja Birzgales pagastā (Ķeguma nov., aut), un rindu kūtis atrodas tepat blakus, otrpus ceļam. Pašam savas zemes pagaidām man nav, es to nomāju.

Kāds bija pats sākums un ar ko tavu vistu dētās olas ir īpašas?

Sākumā bija milzīga apņēmība un liela ticība tam, ka viss izdosies. Jo man putnkopība patīk, patīk lauku darbi, lauku dzīve. Tomēr, ja tu sāc biznesu 23 gadu vecumā, dzīves pieredze nav pārāk liela, daudzas lietas vienkārši nevari iedomāties. Piemēram, to, ka visām idejām, plāniem vienmēr vajadzīgs kāds rezerves plāns. Manu vistu dētās olas ir īpašas ar to, ka ir ne tikai baltas un brūnas, bet daudzās citās krāsās – zilganas, rozā, violetas. Ilgu laiku rūpīgi biju strādājis pie tā, lai panāktu arī sūnu zaļu toni, – aptuveni trīs gadu garumā, krustojot dažādas šķirnes, ieguldot jaunu putnu iegādē, un brīdī, kad biju panācis vēlamo rezultātu, notika nelaime – putni saslima un bija jālikvidē. Pēc tam, kūtī ielauzās plēsēji un nodarīja posta darbus. Tas bija brīdis… man šķita, ka viss, es vairs nespēšu, jo esmu zaudējis pusi no saviem mājputniem. Puse no mana darba vējā. Bet tad nāca uzmundrinājums no dažiem draugiem un sekotājiem sociālajos medijos, un es sapratu, – ir jāsaņemas un jāturpina.

Kas tev palīdzēja saņemties?

Jā, te nu mēs nonākam pie vēl vienas, laikam jau lielākās, atšķirības. Esmu šai lietai emocionāli ļoti piesaistīts. Saimniekošana, mājputni, arī daži mājlopi – tā ir visa mana dzīve. Esmu arī pats domājis par to, – kāpēc tieši vistas? Godīgi sakot, nevaru pat atbildēt. Iespējams, tas nāk no bērnības, kad daudz laika pavadīju laukos pie vecvecākiem. Vēl viena mana produkta atšķirība – olas dēj tikai šķirņu vistas, kas nozīmē, ka man nav standartizētu olu “ražošanas mašīnas”, bet produkts atšķiras pēc krāsas, formas, lieluma. Un papildu graudiem, kukurūzai manas vistas barībā saņem katram gada laikam atbilstošus dārzeņus, augļus un augus. Visu putnkopības ciklu es pilnībā veicu pats. No olas izšķiļas cālis, kuru izaudzēju par vistu, kura dēj jaunas olas. Parasti saimniecības pērk jau gatavus cāļus vai dējējvistas, kas ir vienkāršāka, efektīvāka pieeja. Bet, redz, es neuztveru šo tikai kā peļņas avotu. Tā ir mana dzīve. Vēl es ļoti aktīvi komunicēju ar saviem klientiem un citiem atbalstītājiem sociālo mediju platformās, – domāju, ka sākotnēji tas bija viens no galvenajiem faktoriem, lai bizness attīstītos. Svarīgākais ir būt atklātam, patiesam, necensties savus panākumus pārspīlēt, cilvēki to jūt.

Vai šobrīd tavs bizness ir rentabls jeb nākas to piefinansēt?

Tas ir ar mazītiņu plusa zīmīti, lai varētu iztikt pats un uzturēt saimniecību. Tagad, pēc mājputnu zaudēšanas, būs grūtāk.

Cik tev ir palīgu?

Man palīdz ģimene – mamma, māsa un audžutēvs. Draugs palīdz ar piegādēm. Bet pašā sākumā, ilgu laiku pilnībā visu darīju viens pats. Tas ir mājputnu un lopu apkopšana, olu pakošana, kūts tīrīšana, sociālie tīkli un pārējais mārketings, sadarbība ar klientiem un citas lietas. Šobrīd esmu sapratis, ka ir jāļauj cilvēkiem man palīdzēt, ka visu nevarēšu paveikt viens. Gribētu šo attīstīt kā ģimenes uzņēmumu, jo viņi grib iesaistīties un domāju, ka tā būtu pareizi. Ar palīgiem no malas esmu “apdedzinājies” – sastapu diezgan vienaldzīgu attieksmi.

Kā paiet tava darbadiena?

Iepriekšējā vakarā sagatavoju barību un visu nepieciešamo nākamajai dienai. No rīta aizeju uz kūti, apskatu vistas, gaiļus un pārējos lopus, nomainu ūdeni un pabaroju, salasu rīta dējumu. Man saimniecībā ir arī bullis, nūtrijas, tītari un pīles. Vienmēr ir kādi darbi kūtī, – kaut kas jāpielabo, jānomaina. Kā no rīta izeju ārā, mājā ienāku ap astoņiem, deviņiem vakarā. Laiks paiet ātri.

Vistu nokaut pats vari?

Protams, kauju jau no 12 gadu vecuma. Vecmamma iemācīja. Ja dzīvo laukos, nodarbojies ar putnkopību, nav jau variantu.

Kādas ir lielākās grūtības ikdienā, ar kurām jātiek galā?

Mani kaimiņi dažkārt paburkšķ par gaiļu dziesmām no rīta vai citām lauku dzīves izpausmēm, kā arī, ja man viss izdodas… tas ne vienmēr ir citiem patīkami. Kaut kāds divdesmitgadnieks, kurš te tagad ņemas un būvē gaisa pilis. Ņemot vērā, ka man nav savas zemes, viss ir jāsaskaņo ar daudzajiem kaimiņiem, un daži ir saprotoši, atbalstoši, bet ne visi. Tas prasa daudz enerģijas. Ceru uz atbalstu no pašvaldības, – ir nomainījusies vadība un gribētos, lai būtu labāka sadarbība, jo iepriekšējos gados visi mani lūgumi pēc atbalsta atdūrās kā pret betona sienu. Savas saimniecības nākotni redzu uz savas zemes, taču tas nav tuvāko gadu jautājums, jo es kā pašnodarbināta persona nevaru saņemt finansējumu. Bankām neesmu interesants. Taču, lai ieguldītu naudu lielākas saimniecības izveidē, vispirms man vajadzētu pašam savu zemi. Tad es beidzot varētu veidot arī ekskursijas uz saimniecību, par ko jūtu lielu interesi.

Vai jaunība tev nav bijis šķērslis sadarbībā ar valsts un pašvaldības institūcijām?

Jā, esmu sastapies ar skeptisku attieksmi tāpēc, ka esmu jauns. Uz mani skatījās ar attieksmi: “Ko tu vispār te esi atnācis, ko tu zini un saproti? Kur tava mamma?” Bet tas mani kaut kā īpaši stiprināja, tāpēc sāku apgūt likumus, un, kad ar ierēdņiem varēju sarunāties viņu valodā, atsaukties uz likumu normām, šī attieksme mainījās. Mācība: ir jāpārzina savas tiesības un par tām jāpastāv.

Ko tu ieteiktu citiem jauniešiem, kuri domā par savu biznesu, bet nevar saņemties?

Labāk nesāciet (smejas). Nē, jokoju, protams. Bet ir stingri jājūt, jāsadzird šī iekšējā balss, kura saka priekšā, ka ir jādara, ka jāmēģina. Tad nevajag atlikt, jo laiks iet, mēs paliekam vecāki un tad jau ko jaunu uzsākt būs grūtāk. Vispirms ir svarīgi noticēt sev, savai varēšanai. Pēc tam var sākt plānot, rēķināt. Vēl vajadzētu skaidri saprast, ka kaut kas noteikti aizies greizi – no tā nevajag sabīties, tas ir normāli. Ir jāiztur.

Vizītkarte:

“Modra olas”

Ik dienu saražo 100 – 150 olu.
Saimniecībā ir 12 dažādu šķirņu vistas.
No rītiem Modra kūtī dzied 25 gaiļi.
Sadarbības partneru vidū ir “Stockmann”, “Kūkotava”, “Choice Jurmala”.
Modra kontam “Instagram” ir gandrīz 6000 sekotāju.