“Lai cilvēks neieslīgtu kaitēs un depresijās, katru dienu ir vajadzīga darbošanās. Tas uztur pie dzīvības,” saka atpūtas kompleksa “Vērbeļnieki” vadītājs Klāvs Vikmanis, kurš šeit saimnieko kopš gadsimta sākuma. Viesu namu Baltijas jūras piekrastē netālu no Liepājas ir iecienījušas ģimenes ar bērniem, jo zina, ka pret atpūtniekiem šeit izturas ar rūpēm un cieņu.

Kad un kā sākās “Vērbeļnieki”?

Sākums meklējams 90. gados, kad mani vecāki, lai nopelnītu papildu naudu niecīgajām skolotāju algām, sāka piedāvāt viesiem savas mājas laukos. Mājas un zeme bija nopirkta vēl 70. gadu vidū, tēvs izrādījās ļoti tālredzīgs, jo laikā, kad visi laukus pameta, viņš tur saskatīja nākotni. Nopirka zemi, kopumā 10 hektārus, brīnišķīgā vietā pie jūras. Viņš bija piedzīvojis ulmaņlaikus, apzinājās zemes vērtību un jau 80. gados, kad krievu robežsargi vēl ecēja liedagu, jau teica, ka reiz te būs kūrorts. Daži uzskatīja, ka tētis prātu izkūkojis, bet vēlāk notika tieši tā, kā viņš bija paredzējis. Tas arī mūsu veiksmes stāsta pamatā – vieta pie jūras, netālu no pilsētas. Turklāt, šī ir sena vieta, ar saknēm – nosaukums “Vērbeļnieki” saglabājies no tiem laikiem, kad šeit bija zvejnieku mājas.

Kas bija pirmie viesi?

Pirmie bija vācieši, kuri nodzīvoja dažas nedēļas un samaksāja mums naudu, kas bija līdzvērtīga abu vecāku algai. Tā tas turpinājās vairākas vasaras – mēs devāmies prom uz pieticīgāku dzīvesvietu un atbrīvojām vietu viesiem – līdz saimniecība pamazām nonāca manās rokās. Ap 2000. gadu sapratu, ka šī “piepelnīšanās” ir attīstāma kā bizness. Tā jau vairāk nekā 20 gadus šeit saimniekojam, attīstoties no vienas viesu mājas par apjomīgu atpūtas kompleksu.

Ar ko sākāt atpūtas kompleksa veidošanu?

Visu laiku esam sekojuši pieprasījumam, ko sajūtam klientos. Un, sekojam paši savai sirdsbalsij, tam, ko vēlētos mēs paši. Piemēram, kad piedzima bērni, kļuva skaidrs, ka veidosim tādu atpūtas piedāvājumu, kas paredzēta ģimenēm ar bērniem. No skaļajiem pasākumiem un ballītēm aktīvajā sezonā esam atteikušies, respektējam naktsmieru un cilvēku vēlmi atpūsties harmoniskā, mierīgā vidē. Šobrīd “Vērbeļnieku” atpūtas komplekss aizņem 12 hektārus, un, ja tie visi ir piepildīti ar cilvēkiem – kāds guļ teltī, kāds atpūtas mājiņā, kāds treilerī – nebūtu forši, ja vienā vai otrā stūrī sāktos skaļas ballītes ar mūziku un ālēšanos. Tā te nenotiek, vienpadsmitos vakarā viss ir klusu.
Mēs attīstījāmies pamazām, bija arī kredītu laiks, kas man skaidri parādīja, ka parāds tiešām nav brālis. Jo teju viss, ko nepelnīju, aizgāja maksājumos bankai. Tas ir bijis smags darbs vairāk nekā 20 gadu garumā, kas tagad nes augļus. Katra vasara ir viens vienīgs skrējiens no rīta līdz vakaram, jo nemitīgi kas atgadās, ir jāmeklē risinājumi, jādzēš mazie “ugunsgrēki”. Ziemā mēs nestrādājam, atpūšamies.

Kā pārdzīvojāt pandēmijas laiku?

Kovida laiks mūs ietekmējis pretēji, nekā daudzus citus – bija pat apmeklētāju pieaugums. Jo, ja citur bija slēgts, mēs savā vasaras kafejnīcā vai pļavā, ievērojot visus noteiktos ierobežojumus, varējām uzņemt cilvēkus. Un cilvēki brauca pat vēsā laikā, jo bija laimīgi, ka ir pieejama vieta atpūtai ārpus ierastās vides. Mūsu klienti pamatā ir lietuvieši un liepājnieki. Laikā, kad kovida dēļ ceļošana bija ļoti ierobežota, pateicoties tā sauktajam “Baltijas burbulim” izjutām ļoti lielu cilvēku pieplūdumu. Tas mums bija veiksmīgs gads.

Ko nozīmē būt vadītājam, īpašniekam?

Tas nozīmē, ka dažkārt man vajadzētu būt iespējai izraudzīties, ko darīt un ko ne. Tomēr ikdienā tas nozīmē, ka daru praktiski visu. Ja darbiniekus aizsargā Darba likums, un tas var pacelt cepuri vai darbā neierasties, īpašniekam nav šādu “privilēģiju”. Īpašnieks ir gala stacija visos jautājumos. Tāpēc nemitīgi nākas uzņemties atbildību un risināt problēmas. No maija sākuma līdz septembra beigām – katru dienu kādas 14, pat 18 stundas dienā. Tāds riktīgs maratons. Ņemot vērā biznesa sezonalitāti, mēs nevaram atļauties algot darbiniekus visu gadu, tāpēc balstāmies tikai paši uz sevi un vasaras sezonā pieņemam palīgus – skolēnus, pirmspensijas vecuma cilvēkus. Ja no malas šis izskatās pēc rožaina biznesa, tā nudien nav. Ilgtermiņā šādu maratonu var izturēt tikai tad, ja bizness ir arī hobijs, sirdslieta kā tas ir mūsu gadījumā. Šīs ir arī manas mājas, bizness un ikdiena ir saauguši kopā. Ir liels atbalsts no ģimenes, jo faktiski šis ir ģimenes uzņēmums, kuru veidojam mēs abi ar sievu.

Tad pretēji citiem, Jūs vasarā droši vien gaidāt ziemu – atpūtas laiku?

Jā, ziemā domas jāsakārto, jāuzkrāj spēki. Tad pavasaris nāk ar jaunu enerģiju. Es gaidu ziemas, jo zinu, ka varēšu vairāk laika veltīt ģimenei, bērniem. Uzņēmums paņem praktiski visu laiku, vasaras laikā labi ja pāris reizes izdodas aiziet līdz jūrai. Runājot par atpūtu, mani ļoti aizrauj ceļošana un ūdens motocikli. Ar draugiem ūdensmoču sezonu sākam agrā pavasarī, kad vēl ir laiks, un parasti noslēdzam 18. novembrī.

Kurš ir bijis pēdējā laika spilgtākais ceļojums?

Brauciens ar auto uz Maroku. Tas bija 2018. gads, nolēmām, ka ir jātiek ar auto līdz Āfrikai. Man patīk ceļot ar auto, jo tad jūtos neatkarīgs, neierobežots. Vispār, esmu tehnikas un braukšanas fans, – dinamiskā biznesa ikdiena laikam nelaiž vaļā, meklēju dinamiku arī atpūtā. Vispār, pie tik intensīvas ikdienas, ir jāmācās atpūsties. 45 gadi ir tā robeža… ir bijis smags darbs, un kādā brīdī saproti, ka tā vairs nevar. Ne jau naudā un nemitīgā progresā ir laime, vajag atrast samērīgumu, lai nesadegtu un vēlāk to nenožēlotu. No otras puses – lai cilvēks neieslīgtu kaitēs un depresijās, katru dienu ir vajadzīga darbošanās. Tas uztur pie dzīvības. Neko nedarīšana ir ļoti kaitīga, tā cilvēku sagrauj.

Ko Jūs ieteiktu jaunajiem censoņiem, kuri gribētu pamēģināt attīstīt viesu namu?

Nevajag cerēt uz ātru atdevi. Ik pa brīdim atveras jauni viesu nami, daudzi drīz ir atkal ciet. Jo cilvēki nerēķinās ar sezonalitāti, ar to, ka vairākus mēnešus ienākumu nebūs. Ir jābūt īpašai, neordinārai idejai, – tad ir cerība sezonu pagarināt. Pirmajos darbības gados tu tikai sāc apjēgt, kas pietrūkst, kas vēl vajadzīgs. Un nopelnītais jāgulda atpakaļ. Turklāt šajā biznesā viss ļoti ātri nolietojas, noveco, tāpēc ir nemitīgi jāinvestē, lai noturētu kvalitātes līmeni. Mainās arī tūrisma un atpūtas tendences, tam jāseko līdzi un jāpielāgojas. Mūsu gadījumā, – ja agrāk vairāk bija garāmbraucēji, kas palika uz vienu nakti vai nedēļas nogalēs, tagad tie ir pamatā cilvēki, kuri mūs ir internetā atraduši, izlasījuši atsauksmes un iekļāvuši savos atpūtas plānos. Vēl es ieteiktu neiekrist kredītu slazdā. Ja iespējams, finansēt biznesu citādi un nekādā gadījumā no paša sākuma nemēģināt iet uz maksimumu. Ideja jāattīsta pamazām, neatlaidīgi, soli pa solim.

Vizītkarte:

Atpūtas komplekss “Vērbeļnieki”

Lai pabarotu visus ēst gribētājus aktīvajā darba sezonā (no pavasara līdz rudenim), ik nedēļu ir vajadzīga vesela smagā auto fūre ar izejvielām.
Visnoslogotākajās dienās pie “Vērbeļnieku” kafejnīcas “Siena šķūnis” cilvēku rinda sasniedz 30 metrus.
“Vērbeļnieku” atpūtas kompleksa kopplatība ir 12 ha.