Uzņēmums "Mañana Riga": pirmais gads bija tāds – asiņojošs

Ar “Mañana Riga” īpašnieku un vadītāju Normundu Juraševski tiekamies darba nedēļas vidū ap pusdienas laiku. Šī ir diena, kurā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ir izsludinājis Vienotības dienu, jo ukraiņi jau gatavojas tam, kas drīz sekos. No sirds novēlu ukraiņiem reiz atkal izbaudīt miera atmosfēru, – tādu, kāda ziemas nogalē valdīja Rīgā. Piemēram, restorānā “Mañana”, kurš sekmīgi pārvarējis kovida ierobežojumu laikus un nu gatavojas apmeklētāju pieplūdumam piektdienas vakarā, vasaras sezonai un jaunām restorānu apmeklēšanas tendencēm. Normundam Juraševskim tās ir labi zināmas, jo kafejnīcas, klubi, restorāni ir viņa sirdslieta jau vairāk nekā 20 gadu garumā.

Cik zinu, tavā pieredzē ir vesela virkne kafejnīcu un restorānu, arī slavenais “Omas briljants”. Vari uzskaitīt visus pārējos?

Jā, ir gan bijuši diezgan daudz... “Omas briljantam” tagad jau būtu desmit. Pirms tam bija “Mojo Cafe” Pils laukumā, pie Pulvertorņa savulaik atvērām “Shot Cafe”, tad plaši pazīstamais pilsētas bārs “Vest” Stabu ielā un savulaik arī “Ķīpsalas pludmale” Balasta dambī. Bet pats pirmais laikam bija grilbārs “Lighthouse”, ko ar bijušajiem klasesbiedriem atvērām Jūrmalā neilgi pēc vidusskolas beigšanas. Starp citu, vēl strādā. Visi bijām dažus gadus pastrādājuši par bārmeņiem, viesmīļiem, kāds arī virtuvē – un sapratām, ka vajag pašiem savu.

Bet kā tu vispār nonāci līdz domai, ka varētu darboties kafejnīcu, restorānu biznesā?

Tad jāsāk ar nelielu atkāpi. Esmu dejotājs, – no trīs gadu vecuma dejoju “TDA Dancis”. Tagad gan dejošanā esmu paņēmis pauzi, bet drīz vien plānoju atsākt. Abi vecāki ir dejotāji, tēvs aizvien vēl vada “Danci” (Rolands Juraševskis, vada deju kolektīvu kopš 1987. gada, aut.), tāpēc man īsti nemaz nebija variantu. Un vienam no dejotājiem mamma toreiz organizēja banketus, viņai vajadzēja viesmīļus. Ejot uz šīm “haltūrām” ātri sapratu: jā, šis ir mans! Man patika un patīk kontakts ar cilvēkiem, sastapt aizvien jaunus cilvēkus, aprunāties. Laikam jau arī tas kaut kā pat ārēji izpaudās, jo beidzot 12. klasi, kad bija jāraksta vienam par otru pārspriedumi, gandrīz visi manu nākotni saistīja ar naktsklubiem, kafejnīcām. Nevaru iedomāties sevi sēdošā darbā pie datora. Sajuktu prātā. Tāpēc mājsēde man bija liels un smags pārbaudījums.

Kur un kā veidojās tava pieredze, pirmā skola?

Atceros, Stabu un Brīvības ielu stūrī parādījās kaut kas līdz tam Rīgā neredzēts – jauna veida kafejnīca “Double Coffee”. Kafijas kultūra no tā brīža izmainījās, un mēs kopā ar Andri Reizenbergu (populārs bārmenis un vairāku restorānu dibinātājs, aut.) un Andri Petkēviču (“Andrito Kafijas Grauzdētavas” dibinātājs, aut.) visu vasaru gājām mācīties, kā putot pienu un pagatavot kafiju. Tur radās pirmā izpratne par to, kā funkcionē bārs, ko vēlāk bija iespēja paplašināt strādājot “Andalūzijas sunī”. Kādā jaukā dienā pamanīju sludinājumu, ka darbiniekus meklē jaunā kafejnīca “Cuba Cafe”. Kad darba intervijā otrā galda pusē ieraudzīju Arni Bikšus (viens no bāru un restorānu biznesa celmlaužiem Latvijā, daudzu populāru klubu un restorānu dibinātājs, aut.), kurš šajā jomā man bija etalons, es sapratu – man te ir jābūt! Par laimi, darbā mani pieņēma un šodien varu teikt, ka Arni uzskatu par savu galveno profesionālo skolotāju. Viņš ielika pamatīgus pamatus – sākot no restorāna finansēšanas, koncepta radīšanas līdz ikdienas darbam. Paralēli sāku domāt jau par saviem projektiem, ar kolēģiem atvērām “Shot Cafe”.

Kurš finansēja?

Viens no partneriem ieķīlāja vecāku dzīvokli. Pārpirkām jau gatavu vietu pie Pulvertorņa, iekārtojām, bet pieredzes trūkums, jaunība – daudz ko vēl nezinājām. Tāpēc šis mums bija tā saucamais “pirmais kucēns”. Kas, starp citu, parāda, ka ar lielu degsmi un enerģiju vien nepietiek. Jo tās mums – divdesmitgadniekiem – tolaik bija pārpārēm, taču šī milzīgā gribēšana ir jāsabalansē ar ikdienišķu, piezemētu aprēķinu. Piemēram, par to, ka pirmajā darbības gadā peļņas nebūs, gandrīz vienmēr projekts ir jāpiefinansē. Ar šeit, “Mañana”, pirmais gads bija tāds – asiņojošs un tikai tagad ir tā, ka rezervētas ir visas nedēļas nogales un vakaros restorāns ir pilns.

Bez naudas – kas vēl vajadzīgs, lai izturētu šo pirmo laiku un iekarotu savu nišu uz ilgāku laiku?

Noteikti, – īstie cilvēki, komanda. Tā ir viena no zelta atslēgām, jo ļoti daudzi klienti nāk nevis vienkārši paēst, bet nāk tāpēc, ka varēs forši papļāpāt. Īpašo atmosfēru, kas ir vajadzīga katrai kafejnīcai, to jau uzbur tieši personāls. Man ar komandu ir paveicies. To, cik liela ir darbinieku nozīme, sapratu “Omas briljantā”, jo darbdienās pēc ienākumiem kasē, man uzreiz bija skaidrs, kurš šodien ir strādājis zālē. Mēs visi esam uz skatuves, – to es atgādinu saviem darbiniekiem, jo vienmēr būs acis, kas mūs vēros. Ir jādomā, kā tu izskaties, ko tu runā, kādas ir tavas kustības, žesti. Tāpēc bāru uztveru kā skatuvi. Un “Omas briljantā”, kuras nosaukums oriģināli nemaz nebija saistīts ar vecmāmiņu, bet ar garastāvokli, visi šie elementi – komanda, atmosfēra, koncepts – saslēdzās ļoti veiksmīgi, klubs pastāvēja gandrīz desmit gadus. Otrs tāds piemērs noteikti bija pilsētas bārs “Vest”, kur nāca ļoti raiba publika – sākot no studentiem, māksliniekiem un beidzot ar politiķiem. Kādreizējais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess pie mums nāca pusdienās, kad bija Latvijā.

Vai ir kāda niša, kas Rīgā restorānu jomā nav pārstāvēta?

Kvalitatīva vieta minoritātēm. Eiropā šis virziens ļoti aug, domāju, ka no šīs tendences neizkritīs arī Rīga. Ja runā par dažādu kultūru un tautu ēdieniem – te gan Latvijā praktiski viss ir “nosegts”. Bet kur Latvija noteikti ir priekšā “vecajai Eiropai” – tas ir servisa līmenis. Mēs esam daudz uzmanīgāki, rūpīgāki, un šo servisu mēs varam piedāvāt Eiropā. Tas ir viens no maniem sapņiem – pēc 20 gadu darba Latvijā, pamēģināt ko izveidot kādā no Eiropas valstīm.

Kurš tev ir bijis smagākais brīdis šo 20 gadu laikā?

2008. gada krīze. Biju jau pastrādājis, apburzījies un kopā ar paziņu atvērām klubu Jūrmalā, kur uzturēšanas izmaksas bija neprātīgi augstas. Iedzīvojos lielos parādos, kas vilkās līdzi gadiem ilgi. Pamatīga depresija, bija pat laiks, kad jutos totālā bezizejā. Ģimene mani atbalstīja, tad sapurināju pats sevi, paņēmu pēdējo naudu – 1200 latus – nopirku dažus lietotus galdiņus, klubkrēslus atvedu no vasarnīcas un Pils laukumā atvēru nelielu kafejnīcu, kurā bija tāda sajūta, ka esi pie kāda mājās ciemos. Tas nostrādāja. Sāku pamazām atdot parādus un lēnām atgriezos trasē. Tā, ka neatlaidība noteikti ir tas, kas šajā biznesā ir vajadzīgs.

Kas vēl?

Neprātīgi jāmīl sava lieta. No visas sirds. Bez tā būs grūti pārdzīvot krīzes laikus. Jāsaprot, ka būs mēneši, kuros nopelnīsi mazāk, nekā tavi darbinieki. Un visu laiku jābūt klātesošam ikdienas darbos. Jāapzinās atbildība, kas tev ir pret darbiniekiem, pret valsti, pret sadarbības partneriem.

Kas tevi aizrauj vēl bez darbošanās restorānā?

Viens no hobijiem ir ceļošana, turklāt ārvalstīs varu arī pasmelties jaunas idejas. Piemēram, Tallinā tika noskatīta mazo kokteiļu jeb šotu (shot) ideja, ko realizējām “Shot Cafe”. Otra lieta, ko vēl bez dejošanas esmu mantojis no vecākiem, ir darbošanās dārzā. Starp citu, dejošana kolektīvā arī ir devusi labu mācību, kas noder biznesā – tā ir atbildība pret citiem, sajūta, ka kolektīvs ar tevi rēķinās, tu nedrīksti citus pievilt.

Vizītkarte:

“Mañana Riga”

2021. g. (ņemot vērā Covid-19 ierobežojumus):
Pasūtīti vairāk nekā 1650 burgeri un 10 tūkstoši tako, 2000 Ramen un Tom Yum zupas.
Pasniegtas (un izdzertas) vismaz 2000 kafijas, 10 tūkstoši kokteiļu un vairāk nekā 2500 glāžu vīna.

Top 3 uzkodas:
Saldā kartupeļa frī ar čili majonēzi
Frī kartupeļi ar ķiploku mērci
Kukurūzas čipsi ar gvakamoli

Top 3 kokteiļi:
Klasiskā Margarita
Aveņu Fizs
Aperol Spritz