Uzņēmums "Accounting Latvia": Enerģijas lādiņa spēks

Grāmatvedības uzņēmuma “Accounting Latvia” dibinātāja un vadītāja Ilona Markunaite savu uzņēmumu pirms gandrīz 17 gadiem uzbūvēja ar 100 latiem un izglītības diplomu kabatā. Un ar milzīgu enerģijas lādiņu. Viņasprāt, biznesa veidošanā visu izšķir apņēmība un pārliecība par saviem spēkiem. Šobrīd “Accounting Latvia” pakalpojumus izmanto vairāki simti uzņēmumu un trīs ārvalstu vēstniecības, uzņēmumam ir divas filiāles – Rīgā un Rēzeknē.

Grāmatvedību parasti uzskata par diezgan garlaicīgu profesiju. Vai grāmatvedība var būt arī aizraujoša?

Cilvēks var būt aizrautīgs gandrīz ar jebko. Manā gadījumā tā nav tikai grāmatvedība, drīzāk biznesa vadība, plānošana un attīstība, kam līdztekus vienmēr ir arī grāmatvedība. Vai grāmatvedība bija mana sapņu profesija? Nē. Man tādas izteiktas sapņu profesijas nebija. Manā profesionālās karjeras ceļā ir bijis daudz nejaušību, arī likumsakarību, bet viss ir noticis uz labu. Vienmēr. Ticu liktenim, jo daudzi nozīmīgi notikumi nav bijuši manis plānoti, taču tie ir mani veduši un virzījuši. Protams, tas nenozīmē, ka var atļauties “peldēt pa straumi” – ir daudz jāiegulda tajā, lai iestātos šie labie, veiksmīgie apstākļi. Tie jānopelna ar centību, enerģiju.

Kā aizsākās Jūsu gaitas grāmatvedībā?

Esmu dzimusi, augusi un mācījusies Rēzeknē, kur apguvu arī grāmatvedības pamatus. Vispirms jau Rēzeknes Augstskolā (tagad – Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, aut.), kur iestājos “grāmatvežos”, bet jo īpaši – savā pirmajā darba vietā, kur sāku strādāt paralēli studijām. Man paveicās ar kolēģi Dagmāru Pavļuku, kura man pa īstam parādīja, kas ir grāmatvedība, ko tas patiesībā nozīmē. Un tad man grāmatvedība iepatikās, es to sapratu! Jo augstskolā divtūkstošo gadu sākumā grāmatvedību pasniedza visai atrauti un attālināti no reālās dzīves. Uzcītīgi studējot, trešajā kursā aizvien vēl biju kā tāds akls kaķēns – nebija ne jausmas, ko īsti nozīmē grāmatveža darbs, ko es ar to iesākšu? Tāpēc par galveno profesionālās dzīves skolu kļuva pirmā darba vieta, kas arī ir palicis kā mans vienīgais algotais darbs. “Aizsēdēties” tur neiznāca, jo līdz ar augstskolas beigām, uzrakstīju atlūgumu. Man gluži vienkārši bija par maz darba. Līdz pusdienlaikam parasti visu biju jau paveikusi un pārējā diena pagāja bezjēdzīgi. Caurām dienām staigāju pakaļ priekšniekam, lai taču dod man vēl kādu darbiņu, jo sēdēt pusi dienas pie kafijas – to es vienkārši nespēju. Lai arī man nebija nekāda plāna “B”, vienkārši iesniedzu atlūgumu, saņēmu nopelnītos 300 latus, kas tobrīd bija mans vienīgais kapitāls.

Un tad nodibinājāt savu uzņēmumu?

Tas jau bija nodibināts. Uzņēmumu nopirku no paziņas. Abi tolaik aizrāvāmies ar moto braukšanu, bijām vienā motoklubā, un kādā no mūsu kopīgajiem izbraukumiem šis cilvēks sāka sūkstīties, ka viņa uzņēmumam VID jau atkal atsūtījis kārtējo vēstuli, ka viņš neko no tā visa nesaprot un nezina ko iesākt, ka gribētu tikt no uzņēmuma vaļā. Klausījos, klausījos un teicu: “Es pērku tavu firmu. Cik par to gribi?” Vienojāmies, ka nosegšu reģistrācijas izmaksas un sīku parādu, ko bija uzrēķinājis VID, un tā nu aptuveni puse no mana “kapitāla” aizgāja par uzņēmuma iegādi. Nesen vēl biju sākusi dzīvot patstāvīgi, Rēzeknē īrēju dzīvokli. Pēc uzņēmuma iegādes pārdēvēju to par “Accounting Latvija”. Tāds nu bija pats sākums, – faktiski sāku ar kādiem 100 latiem kabatā, nupat pabeigtu augstskolu un ļoti minimālu priekšstatu par to, kā tikšu pie pirmajiem klientiem. Jā, bet kas tas par uzņēmumu bez sava biroja? Tā nu es devos uz banku un aizņēmos naudu birojam.

Bez neviena klienta tobrīd?

Bez neviena. Tas apbrīnojamā kārtā izdevās, – pamatā pateicoties milzīgam entuziasmam un apņēmībai, un ticībai, ka viss izdosies. To jau laikam sajūt arī citi. Un vēlāk viss taču arī bija kārtībā, – drīz uzradās pirmie klienti. Viens no tiem – Rēzeknes uzņēmums “Gultnis”, ar kuru sadarbojamies visu šo 17 gadu garumā, arī šobrīd. Un pirmā darbiniece – Viktorija Gaigulova, kura aizvien vēl ir mūsu komandā.

Kā klienti izvēlas grāmatvežus? Pakalpojums taču visiem viens un tas pats, ar ko te vispār iespējams atšķirties?

Galvenā atšķirība ir attieksme pret klientu. Ieinteresētība un empātija. Protams, darbam var pieiet formāli un tehniski visu labi izpildīt, bet klients tomēr grib ko vairāk – komunikāciju, proaktīvu padomu, sajūtu, ka par viņu tiek domāts. Labam grāmatvedim svarīga ir izglītība, tāpēc es pēc maģistra grāda iegūšanas Latvijas Universitātē devos stažēties uz ASV. Tāpat svarīga arī empātija un loģiskā domāšana. Jo visu var apgūt un iemācīties, bet domāt loģiski – to gan nevar.

Kā pārgājāt no Rēzeknes uz Rīgu?

Sāka parādies klienti no Rīgas, kuri brauca uz Rēzekni, un brauca tāpēc, ka pie mums sajuta šo ieinteresētību. Nevis strādāt kā statistam, bet ar entuziasmu, ar prieku. Mūs vienkārši sāka rekomendēt, un kādā brīdī sapratu, ka vienkāršāk ir atvērt biroju Rīgā. Tā, kopš 2010. gada janvāra strādājam gan Rēzeknē, gan Rīgā.

Kurš ir bijis uzņēmumam kritiskākais laiks? 2008. gads?

2008. gadā, kad citi atlaida cilvēkus, mēs pieņēmām darbinieku, jo pieauga interese par grāmatvedību kā ārpakalpojumu. Tāda brīža, kad varētu teikt, ka viss turas mata galā… man tādu laikam nav bijis. Turklāt, runājot par problēmām, par kritiskām situācijām, man vienmēr palīdz tas, ka zinu: ja es varu ko ietekmēt, tad rīkojos, bet, ja zinu, ka neko ietekmēt nevaru – kāda tad jēga stresot? Abos gadījumos – nekāda.

Vai pēc šiem 17 gadiem Jums grāmatvedība aizvien vēl šķiet aizraujoša?

Jā, jo, pirmkārt, es vadu uzņēmumu, kas katru dienu nes kādu jaunu un aizraujošu, negaidītu pavērsienu. Un, otrkārt, mēs sadarbojamies ar gandrīz visām nozarēm – no ražotājiem un tirgotājiem līdz IT jaunuzņēmumiem, māksliniekiem un ārvalstu vēstniecībām. Esam sadarbības partneris Norvēģijas, Somijas un Īrijas vēstniecībām, un, lai varētu noslēgt līgumu ar vēstniecību, – tas nu tiešām nav vienkāršs uzdevums. Ar šo mēs ļoti lepojamies. Tāpēc nekādas apātijas nav, mēs esam nemitīgā “draivā”.

Ar ko atšķiras vadītāja un ierindas darbinieka ikdiena?

Uzņēmuma vadītājam ir jābūt vizionāram – cilvēkam, kurš katru rītu un katru vakaru domā, kur šī organizācija būs pēc pieciem, pēc desmit gadiem? Kāda tā būs, kā mēs turp iesim? Atbilstoši tam arī notiek ikdienas darbs, plānošana, mērķu uzstādīšana. Ja šāda pieeja nav, tad darbs ir rutinēts, tā ir dzīvošana no dienas uz dienu. Attiecībā uz mums, – es redzu, ka mēs vēl dziļāk ejam digitalizācijā, jo šodien lielu daļu no grāmatveža darba var paveikt digitāli, piemēram, plānošanas jomā esam izveidojuši savu CRM sistēmu efektīvai darba vadībai. Tas mums ļauj vairāk laika veltīt klientu apkalpošanai un konsultēšanai.

Kas vēl Jūs aizrauj bez biznesa vadīšanas?

Grāmatvedība ir tāda profesija, kurā nav “skaista”, ielīksmojoša rezultāta. Klienti saņem precīzus aprēķinus, un saskaņā ar tiem nomaksā nodokļus. Vēl, protams, ir dažādas konsultācijas, ieteikumi, bet pamatā runa ir par aprēķiniem, kas nevienam nekādu prieku un pateicību neizraisa. Gribas to līdzsvarot ar kaut ko tiešām skaistu, un tā es pirms gada uzsāku ziedu un augu stādu audzēšanu, kas nu arī pāraudzis nelielā biznesā. Ieceres pamatā ir piedāvāt eksotiskus ziedu un augu stādus, tādus, ko pie mums nepiedāvā citi. Tā ir tapis zīmols “Lai zied!”. Esmu arī iestājusies Bulduru Dārzkopības skolā, jo gribu šo hobiju nolikt uz nopietnākiem pamatiem. Tam vajadzīgas zināšanas.

Ko Jūs ieteiktu jaunajiem uzņēmējiem, kuri ir šī ceļa sākumā? Ar ko viņiem jārēķinās?

Sākumā pietiek ar entuziasmu, bet vajag ļoti spēcīgi gribēt kaut ko panākt. Jābūt šai degsmei, tad arī viss būs. Saprotu, ka daudziem ir bažas par to, vai izdosies, vai nenoies greizi… Tomēr, ja nepamēģināsi, neuzzināsi, vai ne? Nemēģinot noteikti neizdosies nekas jauns, bet mēģinot šāda iespēja ir vienmēr. Kāpēc to neizmantot? Savukārt, runājot par atbildības uzņemšanos un stresu, ko tas rada, – šis stress ir tad, ja pietrūkst zināšanu, klibo plānošana un cilvēkam nav pārliecības par sevi. Ja šīs trīs lietas atrisina, tad nav problēmu uzņemties atbildību. Es nekādu slogu no atbildības neizjūtu.

Vai Jums ir kāda autoritāte – Latvijā, pasaulē?

Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa ir vienīgais cilvēks, kuram es gribētu līdzināties. Dēļ viņas gara spēka, miera un spējas aizraut, vadīt cilvēkus.