Pēc kādas nejaušas tikšanās lauksaimniecības tehnikas izstādē, aizsākās “Amazone” grupas stāsts Latvijā, – Vācijas ražotāja “Amazone” lauksaimniecības tehnikas tirdzniecības uzņēmumu 90. gadu sākumā izveidoja un aizvien vada Baiba un Arvis Mikāli. Paralēli tehnikas tirdzniecībai un apkopei šajā laikā viņi attīstījuši sekmīgu saimniecību Kuldīgas pusē un nodibinājuši “Precīzo Tehnoloģiju skolu”, kas 30 gadu laikā iegūto pieredzi lauksaimniecības nozarē ļauj nodot arī citiem. Ar Baibu Mikālu tiekamies Kalnciema kvartālā, kur atrodas daļa no “Amazone grupa.lv” vadības centra.

Esam Kalnciema kvartālā Rīgā, kas šķiet mazliet neierasta vide lauksaimniecības nozares uzņēmumam. Kāpēc esat nobāzējušies šeit?

Uzņēmumam attīstoties, vienubrīd sapratām, ka ir vajadzīgs birojs Rīgā, jo darbības mērogs pieauga, un tas prasīja vienu koordinācijas un vadības centru tur, kur koncentrējas lielākā mūsu valsts intelektuālā kapacitāte. Kāpēc tieši šeit? Vēsturiskais uzņēmuma centrs ir Kuldīgā, tāpēc esam Rīgā atraduši vietu, kas mazliet atgādina Kuldīgu. Runājot par “Amazone” klātbūtni citur Latvijā – mums ir pārstāvniecības arī Valmierā, Jēkabpilī, Brankās (netālu no Jelgavas, aut.) un Kuldīgā.

Kā sākās “Amazone”, kāpēc tieši lauksaimniecības tehnikas pārdošana?

Īsā atbilde ir – nejaušība. Mans tēvs 90. gados atguva vēsturiskos īpašumus Kuldīgas pusē, un es apprecējos ar Arvi, tolaik jau zinošu agronomu. Tēvs uzrunāja znotu, ka būtu jāapsaimnieko īpašums, un tā viņi abi sāka attīstīt zemnieku saimniecību. Mazliet vēlāk šajā darbā iesaistījās vīratēvs, arī agronoms, kādreizējais kolhoza priekšsēdētājs. 1992. gadā mēs ar vīru apmeklējām lauksaimniecības tehnikas izstādi Kauņā, un tur man iekrita acīs spilgta, oranži zaļa sējmašīna. Izrādījās, ka tā bija “Amazone” tehnika, kas ir sens vācu ģimenes uzņēmums – īpaši kvalitatīvas lauksaimniecības tehnikas un piederumu ražotājs. Aprunājāmies ar Vācijas rūpnīcas pārstāvi un ātri sapratām, ka šī tehnika mums nav pa kabatai, taču negaidīti saņēmām piedāvājumu, – ja spēsim Latvijā pārdot dažas lauksaimniecības mašīnas, tas ļautu mums tikt pie viena agregāta arī pašiem. Man tas šķita milzīgs risks, taču paļāvos uz vīru, kurš uzņēmās šo misiju, un tas bija pirmais solis, lai vēlāk kļūtu par “Amazone” pārstāvi Latvijā. Tā arī tas sākās, – ar to, ka mums iedeva makšķeri, nevis zivi.

Kas ir “Amazone”?

“Amazone-Werke” ir ļoti liela rūpnīca ar pārstāvniecībām visā pasaulē. Nosaukums ir cēlies no mītiskā sievietes-karotājas tēla, uz ko atsauce ir arī uzņēmuma vizuālajā identitātē. Ņemot vērā, ka mēs sākām ar “Amazone” tehnikas tirdzniecību, šis vārds dabiski kļuva par mūsu uzņēmuma nosaukumu. Tiesa, tolaik mēs neko nezinājām par preču zīmēm, un man jāsaka, ka vācieši mums ir ļoti nākuši pretī un uzticējušies, faktiski ļaujot izmantot savas ražotnes vārdu. Domāju, ka mēs šo uzticību esam attaisnojuši, jo rūpnīca arī šodien ir labs mūsu partneris. Vēlākajos gados mēs, protams, šos jautājumus esam nokārtojuši oficiāli, kā arī, mazliet modificējuši savu vizuālo identitāti, jo “Amazone” nav vienīgais ražotājs, ko pārstāvam.

Kas ir pārējie?

Tie ir arī “Krone”, “Steyr”, “Grimme”, “Lechler”, “Tanco” un “Waltersheid” produkti – runa ir par augsnes apstrādes, lopbarības sagatavošanas, kartupeļu stādīšanas un ražas novākšanas tehniku, kā arī dažādām rezerves daļām un tehnikas apkopi. Kopumā esam sadarbībā ar aptuveni 2000 zemnieku saimniecībām visā Latvijā.

Jūsu uzņēmums šodien ir grupa, – kas tajā ietilpst?

Grupā ir trīs neatkarīgi uzņēmumi. Pirmkārt, tā ir bijusī vēsturiskā zemnieku saimniecība, tagad SIA “Upeskalni AB”, kas apsaimnieko aptuveni 1100 hektāru zemes. Tur aug kvieši, auzas, mieži un rapsis. Lielākā daļa tiek eksportēti, turklāt sadarbībā ar Latvijā lielākajiem graudu tirgotājiem tos apstrādājam un varam arī uzglabāt. Otrkārt, ir SIA “Amazone”, kas importē lauksaimniecības tehniku no Vācijas un Austrijas, kā arī veic pilnu tehnikas apkopi un servisu. Pamatā šī ir tehnika, kas paredzēta tā saucamajām lielajām saimniecībām vai saimniecībām ar augstu efektivitāti, jo tehnikas izstrādātāji ir daudz domājuši par produktivitāti, precizitāti, par tehnikas attālinātu vadīšanu, ērtībām un citām inovācijām. Šī tehnika pie liela ražošanas apjoma atmaksājas dēļ augstākas produktivitātes. Mūsu loma ir nodrošināt šīs precīzās tehnikas servisu, ko veic labi kvalificētu inženieru komanda. Tāpēc mums īpaši nozīmīgs jautājums ir izglītības iespējas Latvijā, lai varētu sagatavot nepieciešamajai kvalifikācijai atbilstošus kadrus. Šobrīd mēs diezgan daudz ieguldām inženiertehniskajā personālā, apmācot cilvēkus sadarbības rūpnīcu mācību centros. Saprotot, ka ir jāapmāca mūsu klientu operatorus, lai tie spētu pareizi un efektīvi strādāt ar konkrēto tehnikas vienību, īpašu akcentu liekot uz smidzinātājiem, izveidojām trešo grupas uzņēmumu – “Precīzo Tehnoloģiju skola” (PTS). Uzņēmums ir ieguvis ISO kvalitātes sertifikātu, tādēļ veicam arī graudu aizsardzības līdzekļu tehnikas pārbaudes un testēšanu. Jau ceturto gadu PTS pilnībā nodrošina graudu pirmapstrādes tehnoloģiju izveidi – no graudu kaltes projektēšanas līdz montāžai un servisam.

“Amazone” tehnika nav lēta, to nemaina ik pēc pāris gadiem. Vai Latvijā aizvien vēl ir tik lieli lauksaimnieki, kas šādu tehniku var atļauties?

Jā, Latvijā ir gudri un spējīgi lauksaimnieki, kuri ir varējuši attīstīt savu eksporta potenciālu. Un tur šī tehnika ir vajadzīga, jo katri nākamie 50 vai 100 hektāri papildu zemes liek paaugstināt arī tehnikas kapacitāti. Ja runā par mūsu pārdošanas apjomu, tās ir aptuveni 145-165 dažādu tehnikas vienību gadā. Domāju, ka Latvijā lauksaimniecības potenciāls vēl nav izsmelts, jo mums ir aizauguši, neapkopti lauki. Lauksaimniecībā izmantotās zemes kopplatība – nepilni divi miljoni hektāru zemes – aizvien vēl ir būtiski mazāk, nekā Pirmās brīvvalsts laikā, kad apstrādāja vairāk nekā trīs miljonus hektāru zemes. Tā, ka mums vēl ir kur augt. Jāņem vērā, ka lauksaimniecībā mūsdienās ir liels pievienotās vērtības potenciāls, kas lielā mērā ir investīciju, tehnoloģiju un zināšanu jautājums. Ja man klients nopērk tehniku par kopējo summu ap miljonu eiro, saprotu, ka šādu ieguldījumu pamato augsta produktivitāte un efektīva saimniekošana.

Kad jūs sapratāt, ka uzņēmums no lauksaimniecības tehnikas pārdevēja var pārtapt par ko lielāku?

Pēc 2009. gada krīzes laikā sapratām, ka iespējami ātri jāatgriež darbiniekiem agrākā noslodze, lai ienākumi būtu pirmskrīzes līmenī. Jo algas mēs nesamazinājām, bet saīsinājām darba laiku. Un bija sajūta, ka šis ir īstais laiks, kad sākt attīstīties. Tā, ar 2010. gadu mēs sākām veidot jaunas filiāles lauksaimniecības tehnikas tirdzniecībai un apkopei, kā arī sākām attīstīt jaunus darbības virzienus.

Kā tiekat galā ar atbildību un spējat saglabāt enerģiju visu šo 30 gadu laikā?

Visu izšķir komanda. Jābūt sajūtai, ka viens otru atbalstīs, palīdzēs. Un jābūt uzticībai kolēģu vidū, man ir jāvar uzticēties saviem cilvēkiem un viņiem jāspēj uzticēties man. Ja ir situācija, ka nemitīgi jākontrolē, jāpārbauda, nekas labs nevar iznākt, jo cilvēki vienkārši būs nospiesti, nelaimīgi. Ir pierādījies, ka labs pārdevējs viennozīmīgi ir tas, kurš smaida un jūtas labi. Tas pievelk. Turklāt, tieši komanda ir tā, ka spēj dot “otru elpu”, restartēt mani, kad jūtu enerģijas izsīkumu. Milzīga vērtība, to nespēj sniegt nekas cits kā vien forši cilvēki man apkārt – te es domāju gan kolēģus, gan ģimeni, gan draugus, ar kuriem man ir ļoti paveicies. Piemēram, pēdējā laikā man enerģiju dod iespēja palīdzēt. Viena no manām draudzenēm, ārste, kopā ar savu vīru pa vakariem labiekārtoja mājokli Ukrainas bēgļiem. Viņa šajā procesā ievilka arī mani.

Vai saredzat, ka bērni varētu turpināt jūsu biznesu?

Vecākais dēls Toms ir profesionāls mūziķis, strādā par džeza klavierspēles pasniedzēju Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā un ir iecienīts pianists. Otrs dēls Artūrs Ernests Anglijā studē elektro-inženierzinātni un ir parakstījis līgumu par darbu “Mercedes” F1 komandā. Meita studē medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē. Pagaidām izskatās, ka visi sevi ir atraduši ārpus lauksaimniecības, lai gan mūsu dzīvē mēdz notikt dažādas pārmaiņas – visu paredzēt nevar. Bet uzņēmuma iekšienē ir izauguši ļoti spējīgi un zinoši vadītāji, tāpēc tad, kad būs tāda vajadzība, – stafeti būs kam nodot.

Cik saprotu, lauksaimniecības nākotne šobrīd, kara dēļ, ir bezprecedenta pārmaiņu priekšā?

Jā, piemēram, tas, ka Baltkrievija un Krievija nodrošināja aptuveni 40% no Eiropā izmantotajiem minerālmēsliem. Ir skaidrs, ka daļu no šī apjoma par daudzkārt lielāku cenu, mēs varam aizstāt no citiem piegādātājiem. Bet par atsevišķiem minerālmēslu veidiem īsti skaidrības vēl nav. Šajā pavasarī mēs varam iesēt vasarājus, bet par to, kā sēsim ziemājus un turpmākajam laikam, – tur būs vajadzīgs kāds visaptverošs risinājums. Otra lieta, protams, ir energoresursu cenu kāpums, kas jau tagad atsaucas arī uz tehnikas cenām. Turklāt piegāžu problēmas rada situāciju, kad pieprasījums ir krietni lielāks, nekā piedāvājums. Tāpēc ir skaidrs, ka pārmaiņas būs, un mums – es domāju valsts pārvaldes līmenī – ir jābūt pietiekami gudriem, lai pārmaiņām sagatavotos un tās gudri novadītu.

Ja kāds jauns cilvēks grib attīstīt savu saimniecību, uzņēmumu lauksaimniecības jomā, – ko jūs viņam vai viņai ieteiktu?

Lauksaimniecība ir un būs Latvijai vajadzīga nozare, kas ir daudzu citu jomu pamats. Tāpēc ir svarīga jaunu, enerģisku cilvēku iesaistīšanās. Tomēr jāatceras, ka pirmie divi, trīs gadi pamatā būs jaudīga darba un ticības savai idejai laiks, jo finansiālā atdeve būs neliela. Nauda nevar būt vadmotīvs, tam jābūt kam citam, tad būs arī peļņa. Ja cilvēks par savu ideju “deg”, ir jāmēģina, jo tas ļaus tikt pāri visām grūtībām. No savas pieredzes varu teikt, – nekad nevajag atteikties no sapņiem, jo neviens taču nezina, kad un kā šie sapņi var piepildīties.

Vizītkarte:

Darbinieku skaits: vairāk nekā 70 cilvēku.
Lielākais nodokļu maksātājs Kuldīgas novadā.
Kopā ar režisoru Armandu Tripānu izveidots raidījumu cikls “Zemes stāsti” (LTV).
“Amazone grupa.lv” atbalsta vairākus kultūras projektus, kā arī sadarbojas ar nozares profesionālās izglītības iestādēm.
Izcili audzēkņi saņem uzņēmuma stipendiju.