Biznesam  |  Blogs  |  RU
29.04.2021

Prezidenta padomniece digitālās politikas jautājumos: esam pamudināti ātrāk iemācīties lietot tehnoloģijas

No sadarbības ar žurnālu IR
Ieva Ilvesa ir diplomāte, eksperte ārlietu un drošības politikas jautājumos, digitālajā politikā un kiberdrošībā. Intervijā Laurai Dumberei žurnāla Ir speciālizdevumā Digitālais dzīvesveids viņa dalās pārdomās par paliekošām pārmaiņām, ko Covid-19 pandēmija ieviesusi mūsu attiecībās ar tehnoloģijām.
Jau vairāk nekā gadu visa mūsu ikdienas dzīve noris digitālajā vidē — attālinātais darbs, mācības, iepirkšanās un tikšanās ekrānos ar radiem un draugiem. Vai, jūsuprāt, sabiedrība bija gatava tik straujai tehnoloģiju dominancei?
Man šķiet, ka bijām gatavi, tikai to nezinājām. Ierīces mums jau bija, jautājums — ko ar tām agrāk darījām? Līdz šim tehnoloģijas vairāk izmantojām nevis kā darbarīku, bet izklaidei. Varbūt pagājušā gada martā iemaņu ziņā nebijām gatavi tik strauji pāriet uz digitālo darba un mācību vidi, bet kaut kā, klupdami un krizdami, tikām uz priekšu. Grūtības bija visiem, tāpēc neviens nejutās kā nepraša un baltais zvirbulis. 
«Ja par Covid-19 izraisīto krīzi var vispār ko labu teikt, ieguvums ir tāds, ka esam pamudināti ātrāk iemācīties lietot tehnoloģijas.»
Pieradumam bija liels spēks — ja esi radis dokumentu vienmēr izdrukāt, aiznest priekšniekam un ieraudzīt zils uz balta parakstu, tu to turpināsi darīt. Mums jau sen daudzās jomās un profesijās vajadzēja izmantot digitālos risinājumus, bet prieks, ka darām to tagad, lai arī daļēji piespiedu kārtā. Pretestība pārmaiņām ir vienmēr. Labs piemērs ir internetbankas un pat kredītkartes — savulaik arī tās tika uzņemtas ar lielu pretestību. 

Tomēr digitalizācijas procesā ir arī mīnusi, viss nevar būt tikai rožains.
Ir daudz negatīvu lietu, par kurām vēl pat nezinām, piemēram, cilvēku psiholoģiskās un emocionālās problēmas, ko rada vientulības sajūta vai tas, ka kādam ierīces kļūst par atkarību. Cilvēku interneta vidē var emocionāli ietekmēt, var uzplaukt dezinformācija un manipulācijas ar mūsu prātiem un viedokļiem. Pusaudžu vidē vairojas emocionālā vardarbība tīmeklī. Ir vairākas pelēkās un melnās zonas. Bet mums nav, kur likties, — katru dienu pavadām ekrānos. Visa pasaule dzīvo ierīcēs. Tas ir megamilzīgs tirgus, kas darbojas 24 stundas diennaktī. Diemžēl biznesa modelis, kas šobrīd valda pasaulē, pelna uz mūsu uzmanības rēķina — mērķis ir pēc iespējas ilgāk mūs noturēt ekrānā un radīt emocionālus refleksus, lai mēs iesaistītos, piemēram, komentētu vai kaut ko pirktu. Šis modelis perfekti darbojas — paskatoties aizvadītā gada griezumā, lielākā peļņa ir Facebook, Google un Amazon

Šobrīd uzņēmēji strauji pāriet uz digitālo vidi. Bet visi darbinieki nav gana izmanīgi tehnoloģiju lietošanā. Varbūt valstij jāsniedz atbalsts uzņēmējiem darbinieku mācīšanā?
Par to tiek domāts, un ceru, ka atbalsta sistēma tiks izveidota. Digitālā pratība būtībā ir tā sauktā mūža izglītība. Esam pieraduši domāt citās kategorijās — pabeigt augstskolu, iegūt profesiju un sākt strādāt. Bet šis laikmets parāda, ka jāmācās būs visu mūžu. Par to runā visi pasaules pētījumi — vismaz 50% darbinieku neatkarīgi no profesijas ir vajadzīgas mācības, lai tuvāko gadu laikā nezaudētu darbu. Bet Covid-19 diemžēl ir radījis tendenci, ka darbinieku izglītošana uzņēmumos ir pirmais, ko budžetā griež nost. Jostas jāpievelk, un izglītība tiek uzskatīta par luksusa preci, ko šobrīd nevaram atļauties. Uzņēmējiem un arī valsts aparātam vajadzētu saprast, kuras prasmes šobrīd ir nepieciešamākās — nevis mācīt darbiniekiem jebko, bet akūti svarīgo. Labā ziņa ir tā, ka visi apzinās, ka bez digitālajām prasmēm turpmāk neiztikt. Mēs nevaram tikai skatīties uz jauniešiem kā potenciālajiem darbiniekiem — arī citām paaudzēm jāpaliek darba tirgū. 

Tiek prognozēts, ka arī pēc Covid-19 pandēmijas beigām daudzi uzņēmumi paliks pie attālinātā darba formas, lai gan tā nebūs spiesta lieta. 
Tā varētu notikt, tomēr neaizmirsīsim, ka cilvēks ir sociāla būtne. Daudziem pietrūkst dzīvā kontakta ar kolēģiem. Darbs no mājām prasa sakārtotu privāto infrastruktūru — iespēju mājas apstākļos funkcionāli un  pilnvērtīgi strādāt. Ne jau visiem ir tik plaši mājokļi, lai iekārtotu atsevišķu darba telpu. Viņiem attālinātais darbs ir liels izaicinājums. Domāju, ka šie cilvēki labprāt atgriezīsies klātienes darbā. Savukārt tie, kuriem ļoti nepatīk atrasties birojā, gribēs palikt mājās. Notiks pielāgošanās. 
«Pārmaiņas uzņēmumu darba organizācijā noteikti būs, bet tās būs veselīgas — katrs strādās tā, kā viņam ir vislabāk.»

Izmantojot šobrīd apgūtās iemaņas, vadītāji varēs sasaukt ātras tiešsaistes sapulces, neliekot visiem iesaistītajiem nākt uz biroju desmit minūšu apspriedes dēļ. Bet ideju ģenerēšanai un prāta vētrām klātiene tomēr ir visproduktīvākā.

Varbūt attālinātais darbs varētu radīt jaunu iedzīvotāju pieplūdumu iztukšotajiem Latvijas laukiem — jaunās ģimenes labprāt pārceltos uz zaļāku vidi, ja darbam vajadzīgs tikai interneta pieslēgums. 
Vēl vajag arī vietējo skolu... Piekrītu — attālinātais darbs varētu mudināt daļu pilsētnieku atgriezties laukos. Un varbūt bērnu pieplūdums pat izglābtu kādu lauku skolu no slēgšanas. Tiktu sildīta mazā vietējā ekonomika, piemēram, vairāk cilvēku iepirktos mazajos lauku veikalos vai pusdienotu vietējā kafejnīcā. Redz, kā mēs skaitām iespējamos digitalizācijas ieguvumus.

Vai nedomājat, ka pēc pandēmijas gan pieaugušajiem, gan bērniem būs iestājies digitālais nogurums un «ekrānu» depresija? Varbūt vairs negribēsies datoram pat tuvoties.
Pirms pandēmijas bija daudz rūgtu jociņu un pamācošu karikatūru par draugu kompāniju vai ģimeni, kas kopā aiziet uz restorānu un visi sēž savos telefonos. Man šķiet, kad pasaule atkal atvērsies, kādu laiku šī problēma vairs nebūs aktuāla. Diez vai mēs, beidzot satikušies ar draugiem, bakstīsim telefonu ekrānus! Varbūt ikdienā vairs bezjēdzīgi nepavadīsim tik daudz laika, ritinot uz leju feisbuka rullīti. Bet ierīces paliks ar mums kā neatņemama dzīves sastāvdaļa. Mēs taču neesam noguruši no automašīnām un neplānojam sēsties atpakaļ zirga mugurā, vai ne? Visam jaunajam, kas ienāk mūsu ikdienā, ir negatīvi efekti, bet ar laiku cilvēce iemācās jaunās lietas saprātīgi lietot. Nebraucam ar mašīnu uz adresi, kas atrodas divu minūšu gājiena attālumā. Arī ar tehnoloģijām mēs iemācīsimies sadzīvot saprātīgi. Covid-19 laiks bijis labs skolotājs.

Pilnu rakstu lasiet žurnāla Ir speciālizdevumā Digitālais dzīvesveids.

Dalīties ar rakstu

Vēl neesi Tele2 klients?

Izsaki savu viedokli par Tele2
Neatradi, ko meklēji? Iespējams tava atbilde ir šeit.
Ļoti labi
Labi
Vidēji
Slikti
Ļoti slikti